ja es nebūtu visu laiku dzīvojusies pa bezalgas atvaļinājumiem, noteikti sev nopirktu distanču slēpes.
vakar zilajos kalnos tik silti, skaisti un mierīgi, tik tālu no dubļiem un burzmas, tik daudz mazas apsnigušas eglītes un priedītes, smaidīgi ļaudis ar sarkaniem vaigiem kā āboliem un smejošām mutēm.
vēl tikai skujiņā kājas jāmācās likt. kopš pamatskolas slēpots nav, pēc stundas jau šķiet, ka katra slēpe skrien uz savu pusi.
kāds tur vēl avatars. vai pat vectēvs vai vispār jebkas.