viena stendere un tad vēl viena, lai kurš plecs tas būtu, notiekti, ka tas būs manējais, kurš saskarsies strauji un neizbēgami ar stnederēm, pavērtajām durvīm un tad mani gurni skries iekšā visos stūros, kas gultām, galdiem un krāsnīm.
vēl man ir plaukstas, kas maigi sit sevi pret citām virsmām un liekumiem.
tāpēc manir zilumi. tāpēc man ir prieks pārvietoties. mājas ir mana mazā spēļu kaste.
es nekad vairs nevienam negribu melot, ka mans draugs mani jebkad būtu sitis,. tās ir ļaunas mēles, kas man nepiedien.arī tas, kas bija, nesita.