miegs mani ir pametis. vakaros ejot gulēt domas šaudās pa glavu kā vilciena zvani. un tad naktīs es mostos. pamostos un nesaprotu, kur esmu, kas jādara, un kāpēc es neguļu, kāpēc miegs mani pamet. bet rītos pieceļu glavu no spilvena pirms modinātāja. tad zvana mana šūpuļdziesma un es iekrītu miegā, kas nu pa brīdim ir brutāli jāpārtrauc, lai sev atgādinātu, ka darbs ir zaķis.
un tā visu dienu miegs katrā acī, pie galdiem klanos un siltumā lēni tvīkstu sajūsmā par saviem sapņiem.
taču vēl nesen es biju miega bērns un dusēju kā pļauta labība.