sirds auļo kā traka un elpa netver gaisu, tā vietā vārdi birst viens pār otru un skarīt pie mikrofona, kur fredis visžēlīgi nosmejas un saka: mēģinām vēl.
un tā es tur auļoju pati sevī, kamēr apkārt vīd mežu galotnes, gar acīm zib kaķu ugunīgās acis un tad jau tur ir tikai miglas un tumsas, pazuduši kumeļi un plecos iezīmētie nedejotie valši- nedziedātās dziesmas.
vai vispār var būt vēl tālāk un vai vispār var gribēt pīpes tīt un dūmus laist vēl mazāk.