šodien man piezvanīja Konstantīns. 5dien braucot uz izstādi troleibusā viņam iedevu tel.nr. nevajadzēja smaidīt, pat ne uz brīdi uzmest vienu skropstu viņa virzienā, viņš vienkārši pienāca pie manis: pavecs krievs, kas izskatījās kā patiess sieviešu mīlētājs. un es tur sēdēju dzērusi vīnu ar baltām rozēm rokās un sarku un bālēju, kamēr viņš ar mani iepazinās, pastāstīja, cik man skaistas acis un apgalvoja, ka tas nav nedz no vīna nedz no tušas.
un tad es viņam iedevu savu tel.nr. viņš man atpīkstināja (zina, ko dara). un teica ka zvanīs 7dien, kad būšu pamodusies un mēs iesim tikties.
piezvanīja šodien un es attiecu, ka ar sveišiem vīriešiem netiekos un atvainojos, ka vispār esmu piekritusi.

tas varbūt izklausās kaut kā romantiski, bet vispār nebija, tas bija skumji, jo es biju sērīga, viņš manāmi bija vientuļš un tāds, kas ir ne patīkamākais vīrietis ar kuru iepazīties troleibusā.
es nezinu, es nezinu.

es negribēju dalīties visā tajā, bet nez kāpēc tomēr sanāca. piedodiet. šodien ir tā.