zemāk bildē redzama Fransuāza Sagāna. arī Baltijas perlē rādīs filmu par viņu, ar tematisko nosaukumu, esi sveicināta Sagāna.
bet tas nav no svara.
tas centrālcietums neiet laukā no galvas. visas tās daudzās durvis, kas aizklaudzinās aiz muguras, tie vīri un sievas ar atslēgu saišķiem, kas betonētajos koridoros atskan un atskan un žvadz un klaudz. un tās kameras, kurās 6 cilvēki dzīvojas tā, it kā tās būtu viņu mājās. nu kas tur par mājām, krātiņš.
un vēl pagalms, viens kurā ir sienas un resoti griesti un betonēta grīda, otrs, kur apkārt augstas sienas un vienā stūrī zemes pleķis ar bērzu. tur desmitiem cilvēku pastaigājas, kaut ko sarunājas.
nez, viņi jūtas kā mājās?
un tās dzeloņdrātis, un restes, aiz kurām no ietves cilvēku redzēt nevar, atskan tikai vārdi: sveicināta latvijas televīzija: restes runā.
dzeloņdrātis arī, tur samesti mazi un lielāki sainīši, kas nav nokļuvuši no viena loga pie otrā.
virtuvē bija labāk. pirmajā stāvā gan atkritumu un hlora smaka, tāda, ka elpu žņaudz ciet, bet otrajā stāvā jau lieli katli un pannas.
tajās ēkās dzīvo pusotrs tūkstotis cilvēku, no viņiem cietumā strādā mazāk kā 10 %.
es nezinu, vai gribētu tur nokļut. tā pamestība, sleptās attiecības un viss pārējais. man līdz tam būtu grūti nokļūt. un ja tomēr. tad jau pavisam cita dziesma.