karš beidzās, ij nesācies.
četrdesmit pirmā, trīsdesmit
devītā gada āboli ienācās, kā pieklājas,
iegūlās pagrabos, kļuva par sidru,
kandžu, kalvadosu un šnapsu.
poļu panes, krievu bābas,
vācu frau, britu
misis sadzemdēja bērnus. un kara
nebija ne četrdesmit pirmajā,
ne četrdesmit otrajā, ne pēc tam. bet miera
laiks vilkās un vilkās, arvien mazāk
jaunu virsnieku pieņēma dienestā
nomainīt vecos, jau sirmām bārdām,
smieklīgus, simtiem aizejošus
pensijā, lai dzīvotu baltos
namiņos itāļu, turku
un grieķu salās, ņemtu
pa vasaru mazbērnus pie sevis, uz laukiem
(kipras, ibizas, melnkalnes laukiem).
lai lasītu ābolus, dzītu
no tiem kandžu un kalvadosu,
darītu sidru un apfelkornu,
cienātu cits citu vakaros,
ieliedami no vēderainām zaļām pudelēm
izcilus ābolu dzērienus
no trīsdesmit devītā gada,
no četrdesmit pirmā gada ražas.
garšodami, piekrizdami cits citam,
ka nav gan atminamas ne senāk, ne pēcāk
tādas ražas.

nav bijis ābolu
tik milzīgu,
tik garšīgu,
sārtu, dzīvu.
tik cilvēcisku,
gandrīz runājošu.

tik mirstīgu,
dzīvu,
karstu.


atdz.: Jānis Elsbergs
avots: http://www.satori.lv/raksts/4836/Stanislavs_Lvovskis/Es_mostos_Gandriz_katru_nakti_ap_trijiem