apskatījos kā dejas dienās lokās smukie slaidie ķermeņi, bārsta sevi pa zemi un kliedzot pasniedzējam izstiepjas un saruajas. mazi kukainīši. viens un divi un trīs un četri. un tad ir franču reps vai varbūt tomēr muse. ieejot horeogra'fijas vidusskolā jau pie durvīm jānovelk un jāatstāj ielas apavi un es vienās zeķēs eju iekšā. nokavēju pusstundu, kas puse, no nodarbības un jūtso nevietā. sākums tāds saprotams uz priekšu divi soļi, tad grieziens, greiziens atpakaļ, rikas uz priekšu, tad uz sāniem, pietupiens kreiso kāju izstiepjos un galvu noliecot, tad leciens augšā un tad rokas gaisā un tad kāja uz prieksu un tālāk es vairs nezinu. bet tur bija kaut kas vēl no beisbola un nez kāpēc pasnidzēja pieminēja kaut ko par krēslas filmu laikam. tad ieskrēju pie olgas ž. viņā visi vārtījās, meta gaisā kājas, locījās kā negudri. stāvēja aplī, dalījās grupās, notika brīnumu lietas un viņa mani vēl palūdza to visu pafotografēt. es ar entuziasmu metos iekšā, uz klavierēm nolikusi savu mazo edirolu. labrīt deja, kur tu biji!!!
|