černobiļa nav baisa, augstākais radiācijas līmenis ir sakranajā mežā, tur, kur nokirita pirmais lielākais radiācijas mākonis un mežs tika nolīdzināts un aprakts, jo koki bija neglābjami uzņēmuši radiācijas vilni. te radiācija ir apmēram 60x lielāka kā ikdienā.
Černobiļā būvē jaunas ielas un cilvēki smaidīgi strādā savos dzīvoklīšos, un radiācijas līmenis nepārsniedz normu, kas ir katrā lielpilsētā.
bet baisi ir stāsti par tiem nabaga lopiem, kuri bija tik traki apstaroti, ka tika nošauti un turpat ciematos zemē aprakti, kopā ar mājām, kuras arī nebija vairs iespējams glābt. tikmēr citur pamestie ciemati pavasarī caur krūmiem un kokiem skumji brūk kopā, apauguši ar vīteņaugiem, izbirušiem stikliem, vai caursistām druvīm, mazi lievenīši un balkoniņi un verandas, kas jau gadiem nelietotas un laika zoba sagrauztas, ienāc, draugs!
pripete gan ir pavisam kas cits, jo pilsētā vēl jūt cilvēku ar lielajām papelēm, šur tur palikušiem ciagrešu izdedžiem, arī nomestām vīna un alus pudelēm. nesen gan te viss musars novākts, un, kamēr tiek likti jauni asfalti, arī mežonīgie suņi un citi dzīvnieki laikam pametuši publiskās vietas.
citādi te nav pat īpaši liels radiācijas līmenis, vietām tas it kā ir lielāks kā citur, bet ēkās tas ir tāds pats kā te- citur.
protams, ka skumji, kad plašie logi ir zaudējuši savas rūtis un palikušās mantas līdzi aiznesuši tūristi un žurnālisti, tāpēc pilsēta nu varis neizskatās pēc tādas, kurā ienācis mežs, bet gan pēc tādas, kas pamesta un pēc tam izlaupīta.