man ar kafiju ir visādas attiecības: garšo reizēm melna ar saldām šokolādes kūkām, citkārt tikai tik balta, ka kafijas smarža knapi jūtama. bet tā smarža, no maltām kafijas pupiņām dievīga, tāpat kā pašas pupiņas kā plastmasas lodītes ar pilno brūnumu un eļļas smago sajūtu.
tomēr ikdienā mēģinu atturēties, jo savilktie nervi pe kakla skriemeļiem un satrauktie pirksti uz klavieru taustiņiem kļūst tikai sāpīgāki. rokas dreb. bet tā gribas, tā gribas....

sēžam katrs pa vienam. ēdam gulašzupu un ēdam salātus, mazliet cepeti vai karbonāti un kādu saldo. citi ienāk tikai uz mazu mēriņu un vienu šokolādes konfekti. ir tikai divi galdiņi kur sēž vairāki, pie kāda dzer superīgo tērvetes alu, pie otra meitenes ietur savas vakariņas. es arī. vēroju kā ienāk pēc darba nogurušas sievietes, ienāk vīrieši pieklājīgos mēteļos, paēd un aiziet. un tad vēl baznīcas iela, kur bez mašīnām siro tukli pensionāri un jaunieši, kas runā lauzītā krievu valodā. gaismiņas spīd, zivi ēd restorānā, bet ķiršu vākšanas veikals veras ciet.