rīti rīti miglā tīti. vakar nevis aizgāju uz parku iedzert tēju (kādu tēju: vīnu vīnu) un skatīties kā reibst ceriņi, bet gan pēc dušas, izmazgājusi drēbes, iegūlos blakus karstā gultā.
naktī ēdām gaļu, citā naktī, kad pārējie divi sapērušies pa daļām aizgāja gulēt, bet rasā man nobrdās kājas un rīts atnāca kā parasti negaidīts ar balsīm un smaržām. nākamajā dienā bija vēl upe. un laiva ar vienu airi, mazliet par maz alus un slapjums kā tieši laikā.
smaržo mati pēc dūmiem, pēc upes, pirksti pēc zemes un gaļas, bet pēdās rētas no niedru asajiem stiebriem un pieneņu piena.

pat nabaga noplukušais ielas kaķis laiza savu izbalējušo žabo un domā: "man nāk ņaudiens un es ņaudu. Es esmu kaķis." Tik lepni ir kaķi. Bet vai tālumā, ķepas labsirdīgi cilādams, netuvojas suns? mūsu kaķis tūdaļ laižas kokā. Cilvēkiem vajadzētu līdzināties kaķiem, tad var nolūkot pasauli no augšas, justies pārāks un šņākt.

Tags: citats, rita liepa