es nocirtu melnu čūsku kumeļā sēdēdams čūskai bija samta svārki, man sudraba zobentiņš es izdzinu velna māti pa mazamām dūravām priekšā gunis pakaļā, vidū manis augumiņis es piedzimu dzelžu vīrs no tērauda māmuliņas sper pērkonis, rīb zemīte, ne lapiņas nedrebēja.
pirms iedomājos par sakarībām: te nu tās ir, skaistas un cēlas, nekur tālu, meitenīt, neesi tikusi, no vilka pie lāča, un mednieka nava. lamatas, ak lamatas ar sieru, gaļu, svaigu maizi un siltu pienu
Fukušimā visa problēma tāda, ka cilvēki zina pārāk daudz un ir pārāk vērtīgi. ja tā būtu Černobiļa un PSRS, jau sen būsu mobilizēti spēki, tehnika un radiācijas draudi nevienu nesatrauktu pāris gadus. vai vismaz dienas. dzīvais vairogs un spēks atdotu savu veselību, dzīvību un nākotni par AES. bet tagad: radiācija pārāk liela, lai dzēstu ar helihopteriem. bet tā kā ir uzcelta AES, kuras radiācijas apjoms skaisti pārsniedz cilvēkam pieļaujamās normas un staigāt cementa uzvalkā lakam nav diezko cilvēciski ērti, tad nu tagad tiekam galā ar lietām kā mākam: tā it kā gandrīz nekā.
Previous Next 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
