bērnībā es ganīju zosis. mums bija mazi zosēni, kas ātri izauga par milzīgām zosīm ar dzelteniem knābjiem un baltām spalvām. varētu domāt, ka gulbji, bet nē, bija zosis. kad mazi, dzinu viņus kādsu 6us uz stratuiņu peldēt pie meža tecēja tas strautiņš, caur dārziņiem iztecējis, savilciens degušas riepas, mēslojumu, izdedžu, plastmasu un visu ko citu un vietā, kur ūdens rāmāks, zosis ar stibiņu iedzinu ūdenī. pleznas tik vizēja uz priekšu un atpakaļ. pēc tam vajadzēja dzīt laukā. bija grūti. un beigās slapjas kājas un slapji mati un arī stibiņa.
bet ceļš līdz strautam arī bija garš: grants ceļs privātmāju rajonā. kur jāiet kādas 7minūtes. es ar stibu līdzi saviem gā gāgā luluļiem. pēc ta vēl gājām pāri pļaviņai un tad gar mežmalu. zāle sausa, savijusies, viņi tur kopā ar mani klupa.
kad vēl mazi varēja noskriet, kad lieli- knāba un bail bija. cik maza es biju, nezinu kādi 7i gadi varbūt. varbūt nē. nu apmēram viņu augumā. cireiz vēl ņēmu līdzi duksi, kas skrēja un rēja. bet viņš mazliet nepaklausīgs.
tā mēs tur vienu vasaru staigājām uz strautiņu un atpakaļ ar duksi un balti dzelteniem zoslēniem.
kur viņi pazuda? droši vien zem cirvja un krāsnī.