par pieciem latiem man ir nosusinātas visas detaļas un jauns pretvīruss uzlikts. tā kā tagad atkal marijas pirksti trin manus taustiņus un mēs kopā esam viens vesels. aizņemam tikai nelielu daļu no visa rakstāmgalda, bet maigi dūcam, spēlējam spēles un mūzikas. un rādām marijai filmas: viņa tik apsedzas ar vēl vienu sedziņu, un tējas krūzi noliek tālu: lai netiek līdz mātes platei.

eu, bet šic vecpusis tagad velk ne pa jokam, lapas ver kā maziņais kabatas nazītis. būs man tomēr riekstiņa kungam kāds balzamelis jāaiznes, jo viņš manāmi te kaut ko sašiverējies. sirds kūst, vairs pat tā klusā naida un nemiera nav, kad ienāku ugunīgās lapsas alā.