kā lai tiek galā ar to visu, kas ir tik trausls un jūtīgs, tik neaizsargāts un tik vienādi plīstošs katram.
tur nelīdz nedz apmetņi, nedz betnoi, nedz konstrukcijas, nedz neredzami gari. nevar saprast, kā lai rod saistvielas un balstvielas, kur lai lej zivju eļļu un kā lai rada tādu stipro pili, mājas, vietas un laikus, kas paliek, pasargā un neizšķīst pie katra kritiena, šļūdoņa un dārda.
ar suni runāju. viņš skraida, luncinās, lec sejā un smilkst. lieku viņam sēdēt un ieskāju viņa pakrūti, kamēr viņš klusi dūc.
un tad mēs skrienam pa lauku, kur viņa ausis plīvo. kājas lec, kāpj pāri sniegam, un stirnas pazūd krūmos.
tur bija medību placis, kur pēdas vilks dzina un barotava, nopēdota no stirnām, bukiem un zaķiem. nevienas vārnas. vien plastmasas pudeles.
satumsa, sāka līt lietus. gājām mājās. lecām pret zariem, no kuriem bira sniegs un ceļš zem kājām slīdēja.

pēc tam, kad nolamājos diena.lv. komentāros, dzīve kļūst laimīgāka. tiesa, joprojām ir aizvainojums un dusmas un naids un bezspēcība pret baznīcu māņiem, jaukšanos valsts lietās, pret iedzīvotāju stulbumu un mūļķību, banālo ļaunumu un tā tālāk.
bet ko tur daudz, tepat es arī esmu, turpat arī kārpos un visi maļ to zupu.
šodien vajadzētu iedzert.