Anna German dzied par tiem dārziem, kas zied pavasarī un tad viņa gaida un gaida. un tur viņa tic un notic un tad ir tā sieviete kā ķiršu koks, kas visam pieliek skaistu punktu.
es nezinu, kāpēc man tieši šodien bija jāiet uz pieciem vakariem un jāsatiek tur sevi ar savu akvīnieti, kuram es neticu.
tāpat es nezinu, kur tagad likt savus pirkstus: varētu dancināt klavieru taustiņus, ja vien pieklājība un ētika un tā tālāk mani neatturētu no nakts miera traucēšanas kaimiņiem.
es nezinu, kāpēc ir cilvēki, kuriem ir jāgaida, bet varbūt nav. tik tad nevajag spļaut dvēselē un likt domāt, ka ir gan.