ejot gar upi, kas tek citur, nevis rīgā, pie sevis klusi dungoju pērkona labuvakar un domāju par to, cik jauki un veselīgi ir nedzīvot rīgā, man gar sāniem tek upe, un dzelteno plūmīšu koki pilni ar gandrīz gatavām ogām. un blakus tie dārzi, kur ābeles pārpildītas ar āboliem, kas sakrituši pie koka saknēm. viss zaļš, gaiss pilns ar mazām mušiņām, garām brauc vīrieši, kuriem ritenim pa priekšu skrien suņi, iet meitenes un krastos sēž puikas ar alu. un pārīši.
ak, jel, negalvaspilsēta ir tik jauka.

tikko rudais kaķis man sasūca roku, likās, ka viņš sakožļās manas vēnas un izzīdīs pienu no manas ādas. pārbijies no čauksoņas viņš lecot ieķērās man rokā un palika tajā karājoties, pēc tam atkal muurādāms kā dzirnas, ielīda klēpī un turpināja čāpsināt manu roku.
tur tagad viss mazliet piepampis, asiņains un maziem zilumiem klāts.
bet mammas viņam nav jau sen.

jauki, jauki. drauga man vairs nav, kas gaida mājās. bet ir kāds cits, kas par mani uztraucas. un tas man silda sirdi.