urā, es esmu uzvarējusi, nekad neesmu gājusi uz sporta klubiem un par to esmu lepna kā gailis. un vēl vairāk prieks, ka ikdienas parastās aktivitātes, kuras ir pa ceļam uz darbu, atpakaļ, vakarā un rītā, ir tās, kas ir patiesā atbilde brīnumlabai dzīvei. re kā

kūļa "sadedzināt monu lisu" ir kaut kur man palicis kādā atmiņu pēdā un tagad visu lien laukā.
 un re, cilvēki arī nopietni to pārdomā un cenšas īstenot.
nez, varbūt tā tomēr ir elkdievība.

jūs zinājāt, ka ir šitāda antropologu biedrība? mani piemēram, interesē, via es gribētu kļūt par antropologu biedrības biedru,bet vienīgais, ko varu apskatīt , ir kontkatu sadaļa.
bet tā jau kruta. pienāks laiks un es tur iestāšos.

vakari ir neciešami

Tags: bilde