"Zobus klabinādams, viņš atstāja roku pavēderē starp nabu un to, ko viņam nepatika saukt vārdā, jo neviens no vārdiem nelikās īstais, ne pincis, ko šad un tad lietoja vecāki, ne dzimumloceklis vai penis, kas bija lasīts medicīnas enciklopēdijā, ne skolā dzirdētais pimpis. Reiz skolas pagalma stūrī viens no klasesbiedriem bija izvilcis savējo un rādīja jokus- tas viņam klausot. Tas cēlās augšā, kad viņš teica: "Reksi, šu', Reksi, stāvi!" Skolasbiedrs satvēra savu rīku divos pirkstos un uzvilka to kā loku, un tas ar plīkšķi atsitās viņam pret vēderu. Tam noteikti ir jābūt vārdam, īstam vārdam, ko viņš uzzinās vēlāk."
kādu vakaru braucot vilcienā, mani šis teksts nez kāpēc ļoti uzrunāja. tālāk turpinās stāsts par Nikolā, kas salst mašīnas priekšējā sēdeklī, kur viņš nolēmis nosalt, un klusībā viņš domā par nāriņu, kura atdod savu balsi par kājām. Un viņš sevi asociē ar to meiteni. vēlāk viņu atradīs un viss būs labi.
|