laivu braucienos ir daudz maģijas. nekad nevar zināt, kāds būs ceļš turp, un kādas būs laivas, vai es dzeršu alu vai tomēr nē. un tad ir upe, par kuru šoreiz nebija ne jausmas kāda tā būs. daudzi solīja, ka ūdens tur nebūs, bet šķidruma trūkumu es tiešām neizjutu. solīja arī ka būs sagāzti koki. arī tie bija uz vella paraušanu. vēl nekad nevar zināt kādi būs laikapstākļi. un bija tādi visādi, spīdeja karsta saule, lija vēss lietus, ducināja pērkons un naktī guļammaisā salu. un līdzās tam visam bija vējšs, ēna, pēdas ūdenī, laiva, kas velkas pāri akmeņiem un sērēm un vēl tas mežonīgais laivu brauciens pāri tam nenormālajam bebru aizsprostam, kas 10m plats un 20 m augsts (ha haaa). un tad ronis tur pazūd zem ūdnes un izlien laukā, un vel laivu pāri koku stumbriem, zariem sanesumiem un visu laiku ārā līst lietus.
es zinu, ka pēdējais vakars vienmēr glābj visu pasākumu, jo tad tumbu dārdoņa un kāju dipoņa savienojas ritmiskā dejā un rituālā. bet es esmu lose. iegāju pagulēt pēc supersātīgās un biezās zupas un aizmigu. laikam nogulēju visu vakara burvību. tāpēc sevi vēl joprojām šaustu.
Nākamais rīts turpinās futbola laukumā ar skatu uz slaloma trasi, dzeram alu, degam saulē un daram neko, novācam teltis, izpūšam laivas un sagaidam bezgaisa autobusu.
un tad jau rīga.

vakarā negaidīti tomēr aizeju uz gauju, un iedzeru alu. satieku klasesbiedru artūru B, kas šļupst un kaut ko stāsta. un runā ar Jāzepu. A Jāzeps izrādās jau 20 gadus raksta dzeju. uzrakstījis ap 500 dzejoļu par meitenēm, kas zilos svārkos nāk pretī un prasa cigareti,par mto kā jūrmalā kāpās būvē mājas un kā viņš pats niknumā zvēro, par krogiem un vispār arī krieviski lielu daļu.
un viņš deklamē un es nespēju pretoties vēlmei šo 55 gadus veco čangali, kas sevi sauc pa bomzi varbūt tomēr kaut kur aizvesti, piemēram, līdz kādam, kas var novērtēt viņa veikumu.
tagad tiekamies 3dien turpat. viņš sola nest dzejoļus, es solu padomāt, ko varu līdzēt.

bučas jums ar pirmdienas rītā. nākošgad atkal būs brauciens pa upi. urā!

vēl es par maģiju gribēju uzrakstīt. par to, kā mēs iebraucām pirmajā naktī naktī galapunktā. ārā jau bija zvaigznes un mēs pārguruši. rokas un dibeni sāpēja no spriedzes un spēka izsīkuma. es biju gatava stāties vienalga kur, ka tikai laukā no laivas un no upes. un tad kad mēs uzkapām tajā kalnā, kur pļava ar sauso tualeti, ar mazu mājiņu un šupolēm un ugunskuru, tad man uznāca žāvas un vēsums vēl turpināja drebuļus sūtīt. bet apēdu savu pirmo pusgatavo sauso zupu un sajutos kaut kā labi, iedzēru tēju un kļuva vēl labāk. un tad jau viss notika pats no sevis.
un nākamajā dienā lija lietus. uzvilku savu prezervatīva lietus mēteli, kas nekautrējās man aiz kakla sūtīt lietusūdeni un saplīst pie katra zara, un sēdēju ar zosādu noklājusies. tad devāmies ceļā, kļuva siltāk, vīns sildīja, sildīja vēl viss kas
skumji tikai ka pati sev varu noriebties tik ļoti, ka slikti paliek.