Manas cerības, ka es esmu tāda pati kā puikas, beidzās tad, kad dēļu grēdā pie mājas, atradu pronožurnālu kaudzīti. neviens no man zināmajiem un tuvajiem puikām neatzinās, ka tā pieder viņam, lai gan smīkņāja un mulsa un kaut bakstīja mani. es atdevu mammai.
tomēr joprojām turpināju domāt par to, kā būtu ja es to visu būtu izšķirstījusi.
un galu galā kāds dabūja pa nagiem.

es tiešām gribēju parunāt par Kūļa un Rolava tulkojumiem radio ēterā. bet producentam tas nelikās interesanti. viņš labāk sūta savus padotos pie porstitūtām, lai viņām pajautātu par to, kādas ir cenas, cik daudz klientu un vai viņu paliek aizvien vairāk. viņu vairāk interesē kurpju cenu izmaiņas veikalos un citas līdzīgas interesantas štelles.
tāpat tas notika arī ar Briedi un Dragunu.
man jau bija aizdomas, ka nav pat vērts mēģināt pīkstēt.
es esmu neinteresanta klausītājam.