nesen redzēju zvribuļa ģindeni un balodi bez galvas vienā dienā. tomēr mācītāju katra dienas nākšana man pretīm, spīdinot savus baltos kvadrātiņus apkaklītēs ir pagājusi.

no rīta ar nedaudz slēptu labpatiku vēroju kā mans vīrietis mīdās laukā no gultas.
lēnām pinu bizi un domāju par maizītēm ar krabju nūjiņām, olu, gruķi un papriku, un siltu tēju, kas man šodien nesanāks. bet tāpat nespēju slēpt smīnu un prieku.
un tad bija rīta pēdējā buča un es skrēju pie vides aktīvistiem.

šodien niknums un laime. līdzās arī šaubas: vai ir jāmāk draudzēties?

ieskrēju ar plecu durvīs.
dzeru apelsīnu sulu.
šokolāde. (jau kļuvusi neciešama)
viena nenotikusi tikšanās, man notika, viņam nenotika
un kaut kas vēl. jā tā dūkoņa no kārļa datora mani nogalina. kā var neslēgt darba datoru ārā. par ko tas čalis domā.