vienā mierā straukti biebrienu, ielas tukšas, skaņas apvēlušās, gaismas plašas un acis piesnigušas, teku nu pāri ka pie oranžās gaismas krustojumā, griežas viens pidars un pīpina vienreiz, saminstinos un pasmaidu pie sevis, bet turpinu gaitu, viņš otrreiz savu huiņu iebliež man sānā, es gandrīz smieties sāku, bet pāri pārgāju viegliem teciņiem.
ēd manu zābaku, kropli, sēžot savā fakinajā bleķī!