Koratigins atnāca pie Tikakejeva un nesastapa viņu mājās.
Bet Tikakejevs tobrīd bija veikalā un pirka tur cukuru, gaļu un gurķus.
Koratigins pagrozījās pie Tikakejeva durvīm un jau grasījās rakstīt zīmīti, pēkšņi redz, nāk pats Tikakejevs un rokās nes vaskadrānas kulīti.
Koratigins, ieraudzījis Tikakejevu, viņam sauc:
- Bet es jūs jau veselu stundu gaidu!
- Nav tiesa, - saka Tikakejevs,- es tikai pirms divdesmit piecām minūtēm izgāju no mājām.
- Nu, to gan es nezinu,- teica Koratigins,- tikai es šeit stāvu jau veselu stundu.
- Nemelojiet!- teica Tikakejevs.- Kauns melot.
- Cienījamais kungs!- teica Koratigins.- Papūlieties izvēlēties izteicienus.
- Es uzskatu...- ieteicās Tikakejevs, bet Koratigins viņu pārtrauca:
- Ja jūs uzskatāt...- viņš teica, bet te Koratiginu pārtrauca Tikakejevs un sacīja:
- Pats tu tāds!
Šie vārdi tā saniknoja Koratiginu, ka viņš ar pirkstu aizspieda vienu nāsi, bet caur otru nošņācās uz Tikakejevu.
Tad Tikakejevs izrāva no kulītes pašu lielāko gurķi un iegāza ar to Koratiginam pa galvu.
Koratigins saķēra galvu ar rokā, nokrita un nomira.
Redz, kādus lielus gurķus tagad pārdod veikalos!


* Daniils Harmss, tulk. Vasīlijs Voronovs