kad trīs vecmāmiņām pie lifta bija jāsāk spēlēt vijoli, es pamodos. vēderu žņaudza un krampēja neredzamas rokas. tad nu piecēlos un cerīgi devos vemt: nekas nenotika. atlikušo nakti tā arī murcījos pa gultu, mēģinot atrast veidu kā kuņģim ļaut palikt mierā. 4 ogles un ūdens vēl. no rīta tikpat slikti kā kopā ar vecmāmiņām. nu neko, darbs mani dara šodien brīvu. ja nokritīšu pie kāda kājām ar birstošām asarām un sažmiegtu vēderu, nekas. gan jau piecels kājās, iesitīs pa dupsi un teiks: lec nu!
|