tātad iela. novakare un mazliet snieg, spīd auto gaismas kā saules un zvana ģertrūdes zvani.
meklēju izplaukušas narcises un krokusus, bet zilu nav tāpēc atsakos no pumpuriem.
paiet garām divi puikas un metājās ar pikām. man kaut kas skan ausīs, kas ir tīri happening vai kaut kas tāds. un es tā eju un smaidu, kamēr viņi met sniegu māju logos, ceļazīmēs, autobusu stiklos.
tad pagriežas pret mani, izdara draudīgu kustību, es sasitu savas cimdotās rokas uztaisu soli un tā viņi aiziet.
kā man tie puikas patīk!
vēl šodien zvanu sirmajam ārstam, viņš paceļ to klausli, es pieklājīgi stādos priekšā, saku, ko man vajag, un viņš saka, ka man vienmēr pakalpos, jo es viņam ļoti patīku un viņam patīk viss, ko es daru un man viņam laiks atradīsies.
es iesmejos un nosarkstu pie sava vada gala.
bet vakar Juri satiku. viņš gaidīja sievu, ar kuru 48 gadus nodzīvojis laulībā. Sieva slimnīcā ar aizdomām par infarktu un viņš tā satraucies, jo esot vispār slimīgs. bet sirmās uzacis lēkā un, kad viņš runā par savu dāmu, tad tāds satraukts smaids sejā. un pats tik priecīgs tik lepns par savu ilgo kopdzīvi. teica jau, ka mēs visi jaunie neesam tik nopietni, bet tas jau tāds mīlīgs joks.

jauku jums vakaru, šodien tā vien gribas dalīties.