June 7th, 2013

• 6/7/13 02:27 am
• Ļoti aizķēra aiz sirds lietotāja laukums dzejolis
  
  ***
  viens
  Uz maizes tikai sviests, tu to lēnām centies izsmērēt pāri visai maizes šķēlei.
  Bet viņš ir ciets, siltumu nav redzēji jau sen, ja mēs skaitām pēc sviesta gadiem.
  Izsmērēt nav iespējams, paliek tādi kā cieti plankumi, kuri tiek iespiesti maizes
  porainajā iekšās. Tu smērē, smērē. Un nesanāk.
  Bet vai tas ir tik svarīgi, ar sviestu pārziesta maize?
  Atbilde - es nezinu.
  Ir tik daudz parādību un lietu, pārsvarā cilvēku, kurus nespēju saprast.
  Arī sevi.
  
  P.S.
  
  Es tikko izlasīju visu, ko uzrakstīju, un šķiet, ka tas ir sūds.
  sūds, kuru varētu tā viegli izsmērēt pret maizes virsmu.
  Tas smirdētu, šaubos, ka kāds varētu to apēst.
  Bet vai tad viss jāapēd, vai tad viss ir jāizlieto un jāsaprot?
  
  P.S.S.
  
  Es jūtos nekam nederīgs,tāpat kā tā ar sūdiem noziestā maize.
  Noziestā maize, nosistais laiks.
  Viss tik bezjēdzīgs.
• 0 commentsLeave a comment

• 6/7/13 02:30 am
• Man šķiet, ka jauniešos galvenais spēks ir patiesums.
• 0 commentsLeave a comment