Vārdi un žesti. Dažkārt žesti ir skaisti un dažkārt žesti ir vārdi.
Es domāju par būtni ar tik baltu un plānu ādu kā zīdpapīrs. Ar tik smalkiem kauliem kā asakām. Ar tik tumšām acīm kā tintnīcas. Patiesībā radzeni klāj kristāliska dūmaka un acs kustības ir tikai nojaušamas.
Vietās, kur viņš dzer tēju ir daudz mēģeņu un ož pēc formalīna. Sintētiskas plastikāta siekalas sajaucas ar tējas lāsēm.
Psihiski... viņš mīt līdzīgi kādai no tām dīvainu formu izrobotajām dziļūdens zivīm aukstu straumju un nepieejamības okeāna dzīlēs. Iespējams, viņš uzskata sevi par neglītu, jo pusi ķermeņa aizņem žoklis, melnas un smailas adatas, viena rindā aiz otras, mute kā rāvējslēdzējs. Visdrīzākais viņš baidās no sevis, taču bailēm, protams, nav formas tāpat kā haosam, tās vienmēr ir kaut kur ceļa galā kā metāliski mirdzoša jautājuma zīme, citādais, svešinieks. Ja vien bailes nav šobrīd un nemoka kā gumijā apspiestu ūdenslīdēja – vērotāja miesu, kas brīžiem ir aptuveni izomorfi Viņam pašam.
Viņu var apskatīt tikai enciklopēdijās, kur ir daudz lietu, kuras mēs nekad neredzam. Tā ir faktu un skaitļu pasaule.
Viņš ir luminiscējošs, elektrības caurausts un vislabāk iederas metropoles gaismu jūrās, naktī. Viņš ir tikai objekts, viņš slīd gar kinoteātriem un kafejnīcu logiem, nerunājošs, klusējošs – žests, body of performance, body of arrogance.
Viņš ir kā kūstošs sniegs aiz mēteļa apkakles.
Pasaule ir šausmas – zobrati un zobi; mazais fabrikas modelis uz mana galda, ietīts zīdpapīrā, dāvana ar mašīneļļas pleķiem.
Un tad vēl tā seja spogulī – ar ziliem lokiem zem acīm kā piesārņota jūra.
Dažkārt baidos.
Un vēlos sevi sadedzināt kā zīdpapīra lapu.
Diezin vai iespējams ejot cauri sev sajust arī smaržu?