Atkal par žestiem.
    Atcerējos stāstu par Tomasu Vārsmotāju. Tomass bija nonācis elfu valstī un zaudējis tur balsi, šķiet, viņš to atguva vienīgi kad dziedāja elfiem par prieku.
    Turpat bija kāds balts balodis. Reiz Tomass sagriezās ar saviem sudraba ēdamrīkiem, asinis no pirksta nopilēja zemē un atlaidies balodies ņēmās tās dzert. No viņa acīm tecēja asiņainas asaras. Pēc brīža viņš runāja cilvēka balsī.. Viņš, izrādās bija bruņinieks, kurš pēc nāves bija pakļāvies lāstam, lai atriebtu nāvi un mīlestību.
    Cilvēku rokas. Vakar redzēju vienas. Nagi bija nevienādi apgriezti un āda raupja kā ziloņa pakaļa, tomēr tās bija tik erotiskas.
    Vasarā redzēju kādu sievieti trolejbusā ar apdegumu vai applaucējumu uz kājām un nespēju no tā novērst acis. Tas bija apmēram tādā pat rozā tonī, kādā dažas sievietes krāso lūpas.
    Rokas un kājas.
    Kaut kas pārsteidzīgs un lēni ilgstošs.
    Reizēm tieši tādas šķiet skumjas, kas mani pavada braucot trolejbusos, ar katru brīdi izgaistošas un iztvaikojošas kā verdošs ūdens, tomēr atstājošas pēdas uz ķermeņa, sāpīgas un vienlaikus tajās ir kas rožains.
    Rokas kā balti baloži, kā izgrebtas no ziepēm, ienākošas pasaulē un piepludinošas to ar glezniecību. Pasaule top aizvien klusāka. Nedaudz kodīga pār rozā.
    Tagad, ziemā, var redzēt, ka daudzas mājas un sētas ir apaugušas vīnstīgām. Gluži tāpat mēs esam apauguši ar lietām, kuras kļūst par mūsu žestiem.
    Un ak, mazgāt matus vīnā...

    Baloži – dzīvi, cepti vai varbūt krēmzupā ar vīnu?

    Veci, pusizjukuši telefona aparāti mijās ar iepuvušām kāpostgalvām, trauku lauskas un mēbeļu daļas, zīmuļa gali, vecas velosipēdu un automašīnu riepas, grāmatas ar norautiem vākiem iemiesoja sevī zudušus pasaules fragmentus, lustru kāti un smaržu pudelītes, novalkāti apģērbi ar tikpat novalkātiem dzīves stāstiem - papīrs, koks, metāls, audums, plastmasa, gumija un citi materiāli veidoja veselu skaņu, smaržu un tēlu pasauli, piesaistot gan iztēli, gan atmiņas, gan izjūtas.

    Bērnībā man gadījās pabūt izgāztuvē netālu no radinieku lauku mājām. Izmesto lietu universs manī radīja daudz spēcīgākus pārdzīvojumus nekā veikalu plaukti. Visas šīs deformētās lietas bija mirušas. Jā, tieši mirušas, nevis nedzīvas kā tas mēdz gadīties. Man šķiet, ka būtu varējusi tās todien baudīt ilgi jo ilgi, ja vien nebūtu uzradušies kovārņi. Šie melnie, jocīgie putni, kas pirms tam bija lidinājušies savā nodabā, tagad metās man virsū, riņķodami aizvien tuvāk un tuvāk ap mani. Izbīlī stāvēju kā sastingusi līdz jutu sevī augam dusmas. Dusmas par ielaušanos manā pasaulē, par to, ka viņi traucē man apskatīt šo brīnišķīgo kaudzi. Nu man bija jādomā tikai par viņiem. Es pacēlu kādu māla vāzītes fragmentu ar spirālveida osiņu un metu tuvākā putna virzienā. Nākamais lidoja kāds ierūsējis velosipēda stūres zvaniņš, tad kurpes zole, durvju kliņķis. Es pat nepamanīju kā sāku kliegt, mēģinot atrast parocīgus metamos priekšmetus, bet kovārņi nelikās mierā. Sāku skriet un pazaudēju vienu sandali, ieķeroties kaut kādās drātīs.

    Mājās pārnācu saplēstā kleitiņā un sagrieztu kāju. Nīgru sejas izteiksmi un sakostiem zobiem vēros kā vecmammas māsīca to nomazgāja un dezinficēja. Uz Rīgu braucu klusēdama un pat iespļāvu sejā krievu kaimiņpuikam, kas man pagalmā piedāvāja ābolu.

    Kā tev šķiet – vai tavs ķermenis rūpīgi glabā tavus noslēpumus?

    Vārdi un žesti. Dažkārt žesti ir skaisti un dažkārt žesti ir vārdi.
    Es domāju par būtni ar tik baltu un plānu ādu kā zīdpapīrs. Ar tik smalkiem kauliem kā asakām. Ar tik tumšām acīm kā tintnīcas. Patiesībā radzeni klāj kristāliska dūmaka un acs kustības ir tikai nojaušamas.
    Vietās, kur viņš dzer tēju ir daudz mēģeņu un ož pēc formalīna. Sintētiskas plastikāta siekalas sajaucas ar tējas lāsēm.
    Psihiski... viņš mīt līdzīgi kādai no tām dīvainu formu izrobotajām dziļūdens zivīm aukstu straumju un nepieejamības okeāna dzīlēs. Iespējams, viņš uzskata sevi par neglītu, jo pusi ķermeņa aizņem žoklis, melnas un smailas adatas, viena rindā aiz otras, mute kā rāvējslēdzējs. Visdrīzākais viņš baidās no sevis, taču bailēm, protams, nav formas tāpat kā haosam, tās vienmēr ir kaut kur ceļa galā kā metāliski mirdzoša jautājuma zīme, citādais, svešinieks. Ja vien bailes nav šobrīd un nemoka kā gumijā apspiestu ūdenslīdēja – vērotāja miesu, kas brīžiem ir aptuveni izomorfi Viņam pašam.
Viņu var apskatīt tikai enciklopēdijās, kur ir daudz lietu, kuras mēs nekad neredzam. Tā ir faktu un skaitļu pasaule.
    Viņš ir luminiscējošs, elektrības caurausts un vislabāk iederas metropoles gaismu jūrās, naktī. Viņš ir tikai objekts, viņš slīd gar kinoteātriem un kafejnīcu logiem, nerunājošs, klusējošs – žests, body of performance, body of arrogance.
    Viņš ir kā kūstošs sniegs aiz mēteļa apkakles.
    Pasaule ir šausmas – zobrati un zobi; mazais fabrikas modelis uz mana galda, ietīts zīdpapīrā, dāvana ar mašīneļļas pleķiem.
    Un tad vēl tā seja spogulī – ar ziliem lokiem zem acīm kā piesārņota jūra.
    Dažkārt baidos.
    Un vēlos sevi sadedzināt kā zīdpapīra lapu.

    Diezin vai iespējams ejot cauri sev sajust arī smaržu?