| 11:24p |
tas izvērtās kā apcerējums, piedodiet, par čurāšanu
esmu atpakaļ, varam turpināt. kā jau tautā mēdz teikt, īsti neatceros precīzi, bet, fiška tāda, ka sēžot uz poda labas domas domājas un apskaidrība arī nāk. skaisti, es varētu dzīvot uz poda, tad vismaz ko jēdzīgu izdomātu. tomēr tā arī nebūtu visai interesanti. iedomājies vien, visa dzīve izrotāta burvīgām, ģeniālām domām. garlaicīgi. jābūt taču arī kādai idiotiskai domai, lai asins ritētu. manā gultā sēž veselas divas miega peles, bet neviena nesauc mani uz miega valstību. man salst rokas. nu pagalam nepatīk,ka salst rokas. visur citur ir silti,bet rokas, maitas tādas salst. bet, kāda doma man bija sēžot uz poda? nu domāju par to, kad beidzot uzradīsies kāds, kas mani ievilks virpulī. pašlaik es stāvu viena plašā pļavā, ganos. un interesanti, iedomājoties, ka visi cilvēki sēž uz poda. arī Vaira. kā diez viņa sēž? droši vien tā eleganti. es nekad negribētu redzēt kā Vaira sēž uz poda. atceros, kad bērnībā guvu dziļu traumu. 1.klasītē, kad bija jāguļ diendusa, man dikti sagribējās čurāt. tad nu, es mazais pintiķis čāpoju savā superīgajā zilajā pidžamā ar kuģīšiem uz cienījamu vietu skolā, tualeti. sēžu uz aukstā poda, kad pēkšņi atverās durvis un "lielo" klašu meitene blisina savas acis uz mani un krievu valodā kaut ko nesaprotamu nomurmina. cik tas bija pazemojoši! krampīši bieži tika nolauzti. un, ko tad tev muļķim atliek darīt? sēdēt uz poda un ar vienu roku pieturēt durvis? kāds vienkāši pabāza kājas pa apakšu, lai redz, ka tur kāds uz tā Zikurāta sēž. īstenībā skolas podi bija pretīgi. es nekad uz tiem nesēdos. čurāju, kā to sauc, balerīnas pozā. skolas tualetes vien' pretīg' padarīšan'
tikko atskārtu kādu paradoksu, manas mājas WC arī nav krapmīša jeb atslēgas.
rokas vēl jprjām aukstas
patiesībā,atkarībā no situācijas, bet tā ir laime, pačurāt. toreiz, kad saēdos arbūzu un kaut kur braucu, domāju, ka pārsprāgšu kopā ar visu savu urīnpūsli. paldies nezinu kam, bet viss beidzās bez starpgadījumiem. savā ziņā, tajā reizē, kad dabūju apsēsties uz poda, tas bija viens no manas dzīves laimīgākajiem mirkļiem. cik gan dzīve tomēr ir skaista!
bonas notes! |