urn:lj:klab.lv:atom1:marc nav bijis nav bijis draum@inbox.lv marc 2012-02-10T19:12:37Z 2012-02-10T19:12:37Z urn:lj:klab.lv:atom1:marc:4114 2012-02-10T20:59:00 2012-02-10T20:59:00 2012-02-10T19:12:37Z 2012-02-10T19:12:37Z trauksme tiek ieaudzināta jau kopš lielo logu dienām, <br />lūkojoties uz garāmtraucošām gaismām. kāds stars skāris tavu seju, un, re, te nu mēs esam - izsisto logu dienās. bet neraizējies, es tevi auklēšu, māsiņ, šajās četrās baltajās sienās, kuras dažs labs dēvē par mieru; es tev došu zāles, māsiņ, turēšos prom no logiem, neiešu tālāk par durvīm. es darīšu visu, tikai apsoli nepāriet. urn:lj:klab.lv:atom1:marc:3884 2011-10-30T21:20:00 2011-10-30T21:20:00 2011-10-30T19:16:44Z 2011-10-30T19:16:44Z kas nāk tavā klusumā tēju vārīt? kas kafiju dzert?<br />kas tavam klusumam ēna? kas tavu klusumu melo?<br /><br /><br />es esmu troksnis, es esmu plīsusi skaņa, man cauri cimdi.<br />savu klusumu nezinu, slikti ar iekšējo dzirdi.<br />kas zi' esmu kāda klusuma velis urn:lj:klab.lv:atom1:marc:3544 2011-09-07T23:29:00 2011-09-07T23:29:00 2011-09-07T20:39:18Z 2011-09-07T20:39:18Z savos sapņos atkal esmu vējš, plūstošs pa tava, nu jau sabrukušā, balkona durvīm. tagad tu esi atgriezusies otrajā stāvā un vāri kafiju, kamēr tava dzīvokļa iemītniece guļ murgpilnā miegā. tu apzinies, ka tevis šeit vairs nav un lūdz manu palīdzību, bet viss, ko es spēju pateikt melns krusts sarkanu kļavlapu piebirušajās debesīs. urn:lj:klab.lv:atom1:marc:3111 2011-09-03T21:46:00 2011-09-03T21:46:00 2011-09-03T18:47:10Z 2011-09-03T18:47:10Z tu smaržo pēc skujām<br />tavi mati ir spoguļa lauskas<br />čūska kas rij savu asti<br />tu smaržo pēc skujām<br />un kad pieskaros tev<br />manās acīs ir spoguļi<br />telpas kas neved nekur<br />bet tavi mati tie smaržo pēc skujām<br />joprojām kad piezogos nepamanīts<br />joprojām ar zemi aiz nagiem<br />un ceļu kas neved nekur<br />tik acīm kas projām<br /><br />uzvelc man krustu uz pieres<br />tai vietā kur debesis krustojas<br />ar māti zemi<br />uzliec man mājas plecos<br />un aizved uz vietu<br />kur beidzas spoguļi<br />un sākas skumjas<br /><br />tavi mati smaržo pēc skujām <br />joprojām urn:lj:klab.lv:atom1:marc:2915 2011-08-22T22:19:00 2011-08-22T22:19:00 2011-08-22T19:22:38Z 2011-08-22T19:22:38Z lēni atveras acs<br />trešā un atvars krūtīs<br />melnie caurumi griežas urn:lj:klab.lv:atom1:marc:2688 2011-07-01T22:26:00 2011-07-01T22:26:00 2011-07-01T19:30:21Z 2011-07-01T19:30:21Z es aizeju rīta miglā<br />kā kokos nosirmo rasa<br />manas kājas ir vēja izpūsti stiebri<br />un basas urn:lj:klab.lv:atom1:marc:2399 2011-06-09T23:56:00 2011-06-09T23:56:00 2011-06-09T20:57:23Z 2011-06-09T20:57:23Z ir labi turēt sapni, un varbūt arī turēties. tas jāatceras. urn:lj:klab.lv:atom1:marc:1936 2011-05-18T19:53:00 2011-05-18T19:53:00 2011-05-18T19:09:01Z 2011-05-18T19:09:01Z gaismas stari un tev jau ir vienalga kas par dienu kas tiesa kas ne stari nāk pār tavu pielijušo pieri pērnā lietū uz palodzēm parunāt tu nespēj un negribi mācēt ierunāt citu balsis deviņi stāvi bet piektajā dzīvo tu un ceri kāds atnāks atskan kliedziens un dzīpari savijas virvē ar kuru tu pietauvo kuģi nāk stari nāk un aiziet nobālē nebūtībā un traucē viss kas ir apkārt un dziesma skan ar stariem kas aiziet nekur palodzes uz tavas norasojušās pieres māsa tēvs un māte sēž citur bet tavi stari melo nestāsta tik paģērē piespiest pieri norasojušām durvīm piektajā stāvā un gaidīt kad tu nokāpsi no sava devītā. apnicis lietus pārstājis jau līt sen. bet stari nāk stari pazūd. tu atkārtojies. apnicis. smēķēt kāpņutelpā. tu to nekad nesapratīsi. tev arī nevajag. pieburt starus. urn:lj:klab.lv:atom1:marc:1631 2011-05-14T00:36:00 2011-05-14T00:36:00 2011-05-17T19:55:46Z 2011-05-17T19:55:46Z mēs esam pārņemti ar priekšmetiem, precīzāk, ar nospiedumu atstāšanu tajos, un esam veids, kādā priekšmeti sazinās cits ar citu. kad priekšmeti aiziet, aiziet arī daļa no mums. jā. es nesu sevī visu to nospiedumus, kas uz manis savulaik sēdējuši, likuši grāmatas vai kāruši drēbes. es nesu sevī visu lidoņu sapņus. es esmu savu priekšmetu priekšmets, un šie sapņi manī rada sprostus. šādos brīžos esmu caurule un vienlaikus tajā strēgušais ūdens, bet es nespēju nepieskarties, kā arī izvairīties no pieskāriena. un visu laiku nepamet sajūta, ka arī pieskāriens kļūst par priekšmetu. urn:lj:klab.lv:atom1:marc:1403 2011-05-10T23:11:00 2011-05-10T23:11:00 2011-05-17T19:51:52Z 2011-05-17T19:51:52Z tā saplaukst pumpuri kā pirmais vārds<br />es esmu muskulis tavā trauslajā stāvā<br />kāds mani radīja no ūdens, pēc pārvērta mālā<br />es biju stars<br /><br />tā palo upes un aizplūst tālāk<br />tu paliec uz ielas ūdens, pēc pārvērties mālā<br />es esmu muskulis, es esmu mēle<br />kāds mani izrāva ārā<br /><br />tā balo kauli kā lietū skan skārds<br />kāds reiz tos pārvērtīs gaismā<br />es biju muskulis tavs pēdējais vārds<br />tu būsi gaisma urn:lj:klab.lv:atom1:marc:810 2011-04-30T13:16:00 2011-04-30T13:16:00 2011-05-01T16:34:28Z 2011-05-01T16:34:28Z krīt tasē lāse<br />noskan dzērvju kāsis<br />un krāsās saplaukst durvju rokturis<br />prom pēdas aizved rasā manu māsu<br />tu paliec siena, grīda, spogulis<br /><br />kāds pienāk, ieskatās<br />un aiziet tālāk rasā<br />tai virzienā, ko paver rokturis<br />un pēdas paliek šūpojoties tevī<br />krīt apmetums un zilas debesis<br /><br />bez putniem, zvaigznēm izgaismotas velves<br />krīt apmetums un tevī ierakstās<br />tas spogulis kas karājas pie sienas<br />un atspulgi no citas pasaules<br /><br />krīt tasē lāse urn:lj:klab.lv:atom1:marc:625 2011-04-29T18:06:00 2011-04-29T18:06:00 2011-04-29T15:10:02Z 2011-04-29T15:10:02Z pavasaris kož aknās. putni kļūst par jumtiem, bet grīdu nav. urn:lj:klab.lv:atom1:marc:507 2011-04-27T22:58:00 2011-04-27T22:58:00 2011-04-27T20:00:57Z 2011-04-27T20:00:57Z te nu es esmu. varbūt sen jau bija laiks.