zemteks pakarama's Journal

kas latvijas dzejā tie, kas nav dzejnieki. tie jaunie lopiņi ar nozīmītēm maziem burtiem rakstīti pilsētu nosaukumi vai uzsaukumi. tiem ir velvetā un kaprons kabatā. tie sēž uz latiņas dzer pienu no karafes tiem aizsmēķē tie ir uz virsmas. izdalīja kapronu no rokas un tad paļāva darīt lietas. viņi nes sevī starta kapitālu un iet pa ielu. es nenoliedzu neko, kas nāk, tikai ietērpju, lai ādamss u ģimene. ko darīt ar iegūtu kapitālu, tur nāk sēras. tas ir viss, kas es vienmēr neesmu bijis, bet tagad gribas gan? tagad nāksies maksāt, bet, ko? tad tu atnāci uz sapulci un mēģini iemainīt, iemaksāt. es īsti neticu rezultātam, vajag tikai noticēt? tagad man ir darīšana ar mūžīgajām problēmām, jautājumiem. bet kā es taču biju iedomājies, ka viss nāks. bet kā nenāk. kā nenāk. vai tad kaut kas iet. rekur es atkal esmu zeltā un perlamutrā. mana apsolītā zeme ir orbīta acīm, kurās dzīvoju. es tik tālu biju aizgājis tundrā, lai atcerētos, ka nesu vislaik sev līdz. tad atveru atkal un dzeru kā indi no kociņa. izsūcu galvaskausa mazās runas izcepu visas iekšas kā garšo kā sulo mute kaut tā būtu vislaik, bet tas beigsies, kad apstāšos un es nevaru nepārtraukti. bet tad tās atelpas brīži kam man tādi vajadzīgi es taču esmu zivs es varu plūsmā nemitīgi es negribu sasniegt ekstāzi, jo pēc tās nāks klusums, bet es negribu klusumu, jo es negribu neko, jo man jau viss ir, tad kas man liks apstāties tie būs citi cilvēki, kas mani vilks atpakaļ vilks sev klāt atpakaļ nevarēs atļauties palaist kā lai izraujas es negribu apstāties vai doma nogurs un es palikšu pliks, kas mani nesildīs, tāpēc vajadzēs apstāties es negribu kā jau ir bijis. es zinu, kā ir kad apstājas, tad ir gandarījums un tad tas ieēdas ādā un it kā vari atkal dzīvot tālāk ir spēks dzīvot tālāk, bet tas ir dzīvošana uz nākamo sākumu, bet es negribu beigties, es gribu turpināties un es negribu ciklēties es negribu apstāties, bet, kas man liks apstāties? jo es zinu, ka es apstāšos, jo man būs jāapstājas, bet kas man to liks, vai tad man nav viss pasaules laiks viss iet paralēli un visiem ir viens tas mani neinteresē, es gribu zināt, kā es varu neapstāties vai ar zināšanu pietiek, vai to nevajag pieredzēt, lai tas nepaliek sērīgs burātājs, kas nedod ziedus bet man ir vienalga es neko negribu paskaidrot, tad vienīgais iznākums ir neapstāties, tāpēc mani biedē lielais apjoms, kas aiz manis nāks un ar ko vajadzēs rēķināties, bet vai tad tas nav tas, uz ko es tiecos nē es negribu sasniegt apjomu, tas būs tikai kā blakus rezultāts bet es no tā neatteikšos es to savaņģošu un iemainīšu pret laika zagļiem, kas man liks nesākt atkal kādu laiku un tad tikai no garlaicības es atcerēšos, ka var neapstāties un tad būšu mazliet kusls atsākt, bet tiklīdz tas būs sācies, es atkal sajutīšu asins garšu un nožēlošu tukšo laiku, kas nav pavadīts neapstājoties un es gribu būt viengabalains, es gribu atcerēties, ka nekad neesmu apstājies tas ir tas, kas man tagad vajadzīgs, man vajag sevi piepildīt pilnu, lai gan dažreiz domāju, ka es jau līstu pār malām, ka esmu pārsātināts, tas tomēr ir kaut kas cits. man vajag piepildīt citu trauku un šo izdomāto likt pie malas likt tam mieru likt tam aizmirsties un pildīt sevi pilnu es esmu tik tukšs kā izsalcis gars kā izsalcis spoks man gribas ēst es esmu nepiepildāms, bet tai pat laikā kūtrs uz ēšanu, jo zinu, ka pēc apetītes nāk apmierinājusm, un tad apetīte pamazām atgriežas tāpēc es gribu aizmirsties neapstādināmā priekā kas man patīk domāt nekad neizsīkst un vajag izsmelt sevi līdz dzīlēm tukšu, lai atkal paisums mani pielej pilnu, lai nav tā, ka es jūtos kaut ko atstājis iekšā un pilnīgas izsmeltības sajūtas trūkums man neļauj piedzīvot īsto prieku, neļauj man priecāties par jaunu ciklu, bet gurt sīkstumā un atmest ar roku, būt apātiskam un negribēt neko, bet es gribu gribēt es gribu just un tas man palīdzēs manos centienos un tā nav lūgšana ja jums tā labpatiktos un tas nav arī pakaļdzinējs suns es vispār nekoķetēju es drukāju un tikai laicīgi pakasu galvu, bet nekustīgā sfēra pildās ar amorfo gāzi un es joprojām neesmu apstājies, kā man gribētos sev iestāstīt, ka to vajag darīt regulāri bet mērķis ir kustīgs un nevar laist kārtas pa vienu punktu, jo tas pārvietojas un galu galā lodes sadragā miesu un ar laiku tā kļūst tik caurumaina ka izjūk putekļos un tad ir jāšauj līdz nākamajai atdurei, bet tikmēr kamēr meklēju jaunu miesu es plivinos gaisā un man nav ko ēst es izdilstu un man parādās delīrijas, bet tās ir labās un labas veselības garants man vajag vairāk nodarboties ar sportu, lai būtu veselīgs un lai man galvā nenāktu nepareizas domas un tagad sāk parādīties nogurums, bet tā ir pilnā barjera un zinu, ka aiz tās ir tikai tas manas izsmeltības sindikāts un handikaps un kāpēc lai es sevi nevarētu atalgot un uzbikstīt ar birsti un tas ir tik lieliski es būšu tas jūzeris kas atšķirsies ar milzīgiem apjomiem un uz mani norādīs, sakot, tas ir tas jūzeris, kam ir tie lielie apjomi un tas būs garantijas zīme pa pirmo, jo es to zinu, ka katra rinda nav atsevišķa, bet viss kopā esmu es un tas iezvana zvanu, tagad ir jaun otrā noguruma barjera, bet arī tā ir tikai māņi, jo kā gan es varu būt noguris, manas spējas ir lielākas, tādēļ es to saucu par slinkumu par parazītu, kas man traucē, manas domas iekaro un liek tā pārgrupēties meklēt ērtāku vietu kādu bezsāpju bezsasprindzinājuma stāvokli kas mani atkal atmet progresijā un man atkal ir viss jāsāk no jauna, bet tagaad es tikai latgalē drukāju uz priekšu un neļauju saviem rēbusiem mani mainīt kā es gribu tā darīšu un nebūs spēkos kādam ļaunajam mani atrisināt, jo tas būs lieki un tad es atkal skriešu es ne tuvu vēl neesmu izsmelts, bet mani vilina doma par apstāšanos, jo tad es atkal varēšu sākt justies niecīgs un vainīgs sevi žēlot dusmoties uz citiem būt nekristisks un visādi citādi lamāt pasauli par valdību un par sevi kā man tajā nav vietas, bet man ir es esmu tik stiprs es varu drukāt veselu diennakti no vietas un manas iekšas nenogurs no tā jo tas ir dievišķās gaismas atstarots mīļums un manī ir daudz vairāk spēka nekā es domāju nekā man šķiet un es varu drukāt un drukāt lai sevi izsmeltu, lai manī atgriežas laika ritējums, nevis lai viss ir viena liela lipīga masa kas man laupa dvēseli un liek man grēkot prātā un padara mani par vazaņķi, bet es esmu tik varenas cilts dievišķais tēvs, ka tas ir mans pienākums rūpēties par saviem pavalstniekiem un nest tiem barību no debesīm un apkraut viņus ar ēdmaņu, jo man pašam patīk piedalīties dzīrēs kur visi cilvēki ir dievišķi un neviens nekaš'jējas bet izstaro to milzīgo sauli, kas tagad ir tikai viena, bet ko var multipilcēt un kašķēties tādā mīlīgumā, ka acis sprāgst ārā no asarām un priek un tad sākas jaunā pasaule jaunā dimensija, kas mani atalgo un apkrauj ar tik mīļiem pūkainiem parūkām un krāgām, ka es jūtos kā septītās debesīs, lai gan nav skaidras, kāpēc tās jānummurē un vai ar nazi nevar izspraukties visām cauri uzreiz un dabūt lielo balvu, bet nevar, jo ir jāstrādā centīgā vaiga sviedrā un tikai tad kad es būšu izsmelts es varēšu pacelties pār prērijām un dalīt savas gaismas graudus citiem cilvēkiem kā pērtikķiem tā suņiem un visa dzīvā radība vienosies pateicībā par to staru kas mani caurdūris un silda man rokas sirdi dvēseli un muguru un smadzenes un dauza ar pateicīgu draudzīgu plaukstu pa plaušām un attīra mani no sārņiem un godā kā dievs tas kungs mani godā kad esmu pie viņa kājām atnesis medīumu un neprasu neko pretī tikai augstu novērtēju viņa siltumu un dāsnumu kas nāk pār mani grēcīgu galvu un attīra mani no drātīm un savaņģojumiem, jo tikai tā es varu attīrīet savas iekšējās orgānus un dalīt maizi trūcīgiem un cūkām un ar kaķiem gulēt pagultē un kūtsaugšā ar gaiļiem dziedāt dziesmas visu nakti un no rīta neaizgulēties tāds liktens mani labs sagaida un es pieņemu šīs pasaules likumus es tiem vairs nepretojos, jo tā man dievs vēstulē paziņoja ir jādara un man nav pamata viņam neticēt jo viņš ir vislabākais draugs un kopā mums būs lieliski plāni un mūs cienīs un godās un mēs karietē brauksim pa provinci un mums nesīs zemnieki pienu un dārzeņus gaļu un bērzu sulas padzerties lai slāpes strādā mūsu labā un mums nepretojas jo slāpes ir jāremdina viss ir jādara kā vajag, bet nevajag sevī krāt strutas tās jāizklāj saulē izšūt un tad no tām var būvēt mākslīgas salas, lai katram pasaules bērnam būtu savas mājas un lai neviens nav skumjš zem šīs saules un nevajag pat visu izlasīt lai justos to izdarījis, bet tikai sejot labākajam padomam sirds dziļumos neaizklātam un visiem būs tā varenā vēlme izlikt sevi tukšu, lai nerausti sirdī mantu un lai tur nebūtu piekrauts viss tik drausmīgā gūzmā ka pēc tem pa desmit mūžiem netiks not ā visa vaļā un tad gan būs dimbā, lai gan nebūs mums būs jāizpērk viens otra grēki un tad tikai saulē mums atradīsies baktērijas pret mums labvēlīgas un domas skars mūsu ķermeņus kā medus un piens ar laiskiem strūdiem un lakstiem mūs paijās debesis un koku zari nekad nebūs kaili un ziema nekad nepienāks, bet siltums, kas izstaros mūsdienas no gaņģiem ļaus mūs visiem iepazīt ar visiem kailiem zariem rokās mēs viens otru aiztiksim un par to nebūs jāmaksā baragas soda naudas slimībās pelavās aizlienēšanās un atradināšanās kārē, kas par narkotikām mūs bargi sabārs un ieliks strostēties kaktā, kad visas laimes saknes ir sadevušās rokās un mūs vēro, lai pieticīgā momentā uzbruktu un padarītu mūs svētus, kādi mēs vienmēr esam gribējuši būt bet mums vienmēr kaut kas ir traucējis, vairs tā negadīsies tagad mēs esam uz pareizās takas, lai gan es neloloju cerības, ka tas notiks drīz, ka nejau tagad uzreiz, bet varbūt kaut kad, varbūt mums paveicas, bet es no savas puses varu tikai izlikties tukšs, jo man nekas nav vajadzīgs un es atsakos no mantas uzreiz ar kaudzi iebirst lielais piedāvājums, bet es tika istūrēju savu grabažu un nevar atņirgt acis, cik noslēpumains es esmu un kaut ko taīju un daudzas bikses mani grib iekarot ar daudziem uzrakstiem uz stilbiem un gaismas paradīzes vārtu stabā dzīvo gudrais ūpis, kas visu zina, bet es joprojām nevaru sevi izsmelt, vai es būtu iejūgts šai pavardā uz mūžīgiem laikiem un man nekad vairs nebūs lemts apstāties, es vēlētos mazliet apstāties un atpūsites, lai atkal varētu veselu diennakti mocīties pārmetumos, ka neko nedaru, be apstāties tagad gribas, bet kāpēc, kas man to liek, vai man gribas ielikt jaunas asinis rokāsu un dzīpslās, lai tās mani silda un lai es būtu reibumā skurbumā un tā tālāk, bet mans sapnis taču bija nekad neapstāties, kāpēc es tagad gribu apstāties, jo tuvojas patiesība, bet es to negribu dzirdēt es negribu to pieredzēt, jo es baidos es esmu trusis tāds zaķpastala es negribu lielo zinību māti redzēt vaigā, jo tas man liks transformēties un tad man būs jāatsakās no visiem ieradumiem un visām sliktām kaitēm, tad man būs jāspīd kā gredzenam pirkstā vai uz galvas kronim man būs jābūt es būšu automāts un es būšu dievišķš, bet velns mani nelaiž vaļā, jo es viņam kā kalps esmu vajadzīgs, bet es gribu būt eņģelis debesīs es gribu būt šķīsts, bet es no tā baidos, jo mana personība ir sagrābusies pilnas rokas un negrib laist vaļā, kā gan lai es no tā tieku vaļā kā atbrīvoties tā jau būtu pirmā atbilde bet es gribu būt šķīstīts momentā es negribu neko darīt es gribu turpināt slinkot debesīs, bet pagaidām esmu uz zemes transformēties uz paradīsi kā lai ieēd vienu tableti un tu esi tur augšā, bet es palieku lejā un gaidu sekas un tad ir lielie ļaunie uzlidojumu un cerību zudums un tad ir gals un visam miers lielās ciešanas bet kā lai iegūst kaut mirkli laimes un miera un stigri strādāt tad bet nejau rakt jaunai bankai un valstij pamatus jaunu cilvēku idejas izpildīt viņu morālās iegribas un iedomas, tāpēc es gribu sevi iztukšot lai tas viss izrādas lielais svētais gars, kas mani pieskata un neļauj man atbildēt par saviem grēkiem bet būt šķīstītam ekspromtā un dalīt savu lielo laimi tāds muļķis es esmu laikam man šajā virzienā ir jāstrādā jāsaprot kāda radība es esmu un kādi spēki mani virza nogurums slinkums nevēlēšanās pašžēlošana un visas sliktās likstas, kas mani vajā un neļauj mirklīgi atbrīvoties, bet dala mani galabos katram velnam pa kājai un grauž mani apcirkņi, kamēr man vēl pienāk dzīvības rekvizīti, bet tad vienā brīdī tie izsīks es būšu vecs nevarīgs un miršu lielās mokās un man vairs nebūs spēka izgudrot sev citu pasauli, bet tagad es visu savu enerģiju atdotu tam, lai sevi piemānītu, lai pildītu velna gribu un tā griba ir slikta ļaunuma sakne, kas mani vanda ārā un izsaimnieko mani sirds kolhozu un dala nabagiem maizi, lai tie vienmēr būtu paēduši uz manu rēķinu un nekad nedod man šņabi krītā, jo tā var izrādīties, ka es nonāku pie dieva caur reibuma grādiem un tad skaidrā atkal nonācis grimt dziļās pādomās par eksistenci un iet atkal tos pašus infernālos apļus, kalpojot dažādiem kungiem un pats savu iekšējo pasauli aizkrāsojot ciet ar lētām krāsām kas sprēgā un sprakšķ elles ugunis gan ir silti tur visas blusas izdegu un nav jākasās, bet cilvēkvelns izdomā man jaunas likstas tas ieekonomē uz manu prāta darbību un neļauj man ļaunoties uz to vai arī , ja ļauj, tad mazliet stipri pārspīlēti nedaudz un gaidot jauno gadu es visiem novēlu ar kāju pa pakaļu itkā tas jau iezvanītu jaunu ēru un manu apstāšanos, bet diezvai es esmu jau sevi izsmēlis, kas gan man labāks ir darāms, kā tas nelielais padarīšanas sindroms, kas mani silda ik mirkli vai es vienā brīdī vienkārši apstāšos no nespēka no roku paguruma un tas nebūs prāta manevrs apstāties, bet automātiska izdzīvošanas maņa velna izdzīvošana manā prātā, tā tas ir iemanījies tur saglabāties un uzturēt savas funkcijas lai vai kādi putekļi apkārt milzīgā ātrumā griežas un nedod man mieru pat uz ielas un sliekšņiem un es jau šodien vairs tik garu ierakstu nespēšu panākt, tāpēc ir jāturpina šis jo tas kļūst arvien iespaidīgāks ar katru jaunu minūti, bet mans mērķis nav rezultāts, ja vien par tādu neuzskata iztukšošanas sasniegšanu. es gribu būt tik tukšs kā pāvests kad tas vārsta muti miegā un pieceļas savā krēslā kā lielas korporācijas prezidents un viļā dieva vārdu mutē tu pagāns nolādētais kaut tu izčābētu kāpēc tavu seju rāda bildēs, ja tev patiesībā vislabāk piestāvētu dildo, bet ne mana velnišķā prāta direktorāts ir par to spriest, lai gan manī dievs ienāk ar katru jaunu minūti, ko pavadu neapstājoties. apstājoties manu prātu valda velns, bet neapstājoties dievs to dara ar atlocītām piedurknēm un dievs nav gejs tāpēc es viņu neiekāroju, bet ja viņš būtu sieviete, tad mums butu pavisam citas attiecības pagaidi tagad es apjuku un jānoskaidro, lai paliktu nepārprotama mana seksuālā orientācija cilvēks noiet divus gadus pie psihoterapeita ar šo jautājumu un uzskata, ka ir izsmēlis tēmu, bet tikai izcilie un es tādus esmu redzējis, zinu, ka viņi ir, ka viņi ir veiksmīgi atrsinājuši..tagad man radās šaubas, varbūt viņi vienkārši ir stigrie, bet lai kā tur būtu, dievs mūs mīl un dara savus brīnuma darbus. tagad man jau dma sāk apnikt bišku šiten rakstīt u varētu arīa pturēties šī tad ir trešā barjera un tikai nelielos augumos es biju izsenis zināms kā labradors uz akas malas mani sasaukt vēlas, bet es nevaru saziedot tik daudz dainu es sapratu apstāties nedrīkst ar prāta palīdzību apstāšanai ir jānotiek pašai un gan jau uzradīsies kāds gudrais, kas izlasīs tikai pirmo un pēdējo teikumu un viņam viss būs skaidrs, bet akvai kā man jūs jāapžēlo, jums, protam,s ir taisnība cienīts kungs un es jūsu priekšā pazemībā noņemu cepuri, jo tā pieklājas mazajam firstam, bet lielajam pieklājas būt uzpūtīgam runcim un drātēt sekretāri sejā, kad tā guļ un peras pa pelniem, kas palikuši nepiesaucot nelaimi un darot, kā liek un boloties augšējiem stāviem pa pakausi noklaudz mūllāpa lākturis un es sāku pamazām atrbīvoties un vairs nerajos pēc balvas bet sāku saprast patiesos lietu kārtības ruļļus un darīt to vairs nav grūti gluži pretēji manām ekspektācijām .. es tomēr domāju, ka esmu pelnījis uzslavu, ka tik ilgi esmu noturējis domas kā jau mums einšteins mācīja ka panākums ir domas ilgtuma atslēga un vienkārši tik ilgi noturot savu suverenitāti no velna, esmu vienojies ar dievu savā brakā un tagad man var kaisīt pušķus uz galvas, lai gan es zinu, ka tikko apturēšos, tā velns nāks zajevitj par savām pravām, bet tas vairs nebūs tik būtiski un bailīgi, jo es būšu tik ilgi bijis dieva skavās un te jau es gribjēju apstāties, bet neizdarīju to, jo tas būtu prāta darbs, bet prātam šeit nebūs teikšanas tā būs automātika un tagad es zinu atrisinājumu, es varu nolemt ka apstāšos kādu laiku no šī skaitot un tajā brīdī par to nedomāšu, bet tā būtu šmaukšanās, jo es būtu pieņēmis lēmumu apstāties, bet to nedrīkst es to neatļāvu, šim lēmumam ir jābūt automātiskam un ar to vienlaicīgi iznāks dievs ar savu pirkstu caur miglu, jo tā būs zīme, tā būs debešķīga zīme un visas zarnas saviļņosies no šāda pirksta siltuma un visi draudzīgi sakļaus galvas un domās prātīgas domas tā vietā lai viens otru nīdētu un piņķerētos azbestos. tā es sāku sevi jau izsmelt tīri savas fiziskās iespējas, jo gars vēl ir pilns, bet izsmeļot fizisko gars var labāk uzelpot un tas ir galvens standarts iso deviņi nulle nulle viens ar astarpi starp asti un pakaļu, jo nevar pats sevi aptaisīt, kad runa ir par tik svarīgu jautajumu kā dieva cilvedums un muguras smadzeņu āda ar galvaskausa parikti un parūku uz ūkas es tikko gandrīz apstājos, bet tas nebūtu dieva padomā tā rīkoties, tāpēc es biju izbrīnīts jau no paša sākuma un tagad ir lielā atstarpes krīze, ka man par katru cigareti izpīpētu būs jāpieraksta viena lapa jeb divdesmit minūtes jārakst un tas nu būs tas īstais šerifs, jo es vienreiz taisīju divdesmit atspiešanās par katru cigareti un ātri astiepu sev muguru un vairs nevarēju piepumpēties bet smēķēt turpināju johaidīt, tad nu lūk divdesmit minūtes par katru cigareti, jo šajā logā nav lpp. atskaites un tas man liek pievērsties minūtēm, kas arī nav ideļaais variants, jo es mēdzu lūrēt uz pulsteni tādās reizēs un tas atņem man dienas gaismu und iena man atņem nakti un neatkarīgo rīta avīzi un ar to es noslauku pakaļu, bet ar otru izšņaucu puņķus durās sejā puņķi avīze izkārnījumu un visi dabas skati , kas maina pilsētas panorāmu, kad uzbliež torni smirdīgu pār manu galvu un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, lai visiem pietiktu pacietības mūsdienas padarīt par maugļa salām un godam tas nevar pastāvēt mūžigi tāpēc es piesaku karu garderobistēm un stabam un gudriem cilvēkiem ne vienmēr izdodas man radās otrā elpa un tagad jau es atkal varu rakstīt tik pat ilgi kā jau rakstīju vismaz tā es domāju un sapņoju un mani gari lido debesīs kā eņģeļu lodes, bet tīri pirksti ir noguruši un iet mazliet šķībi jo labai rokai jāspiež enter taustiņš tas ir garumzīmes un bekspaiss un tas vienu pirkstu rauj uz malām tad kā tur beidzās ar to apstāšanos tagad nogurums ir pieņēmies spēkā un nav vairs kā jaunībā kad bija kā toreiz kad liepas dega ar spaini un ūdeni saderinātas miers