zemteks pakarama's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Wednesday, November 7th, 2007
| Time |
Event |
| 4:17a |
kukū vanna | | 5:31a |
normāli cilvēki sauļojas, un viņiem ir karsti | | 5:35a |
tajā kopenhāgenā es paņēmu kaut kādu spalvainu zīmuli | | 10:40a |
man ir pašam savs rezervuārs | | 11:38a |
slokas tērauds betons cinks | | 11:38a |
es arī vienreiz sēdēju uz stūra ar kauliņiem skaitīju cilvēkus, bet mans biedrs - mašīnas. pie mums piebrauca divi aziāti uz riteņiem un prasīja, kur ir keijo vilciena līnija. no aizmugures piebrauca tante ar riteni, viņai aizmugurē bija piesiets mazu bērnu vilcieniņš. viņa teica, ka mums jābrauc uz turieni, no kurienes atbraukuši. es turpināju šķirstīt savu pierakstu karti, bet abi aziāti aizbrauca uz ginzas pusi. divus kvartālus šļūcu uz vēdera pa neizsūktu žoga un zemes nenoslēgto trijstūri. kaut kur abos galos debesīs kāvās lidmašīnas ar putniem. tiesneši ar kosmiskām mirgošanas lampiņām bija virs spēles laukumiņa, un izskatījās, ka viņi sarunājas ar nākamo stāvu, nevis pievērš uzmanību spēles dalībnieku meklējumiem. kāds no ievainotajiem putniem (lidmašīnām ir spici deguni) iekrita manā velosipēda groziņā, un es apbraukāju pusi rajona, pirms atradu atkritumu tvertni, kurai vajadzēja zināt kodu, bet man bija tikai atslēdziņa. atlikušo laiku es gaidīju, kad pacels vilciena barjeru | | 11:44a |
tad citā laikā es kartupeļu laukā slēpos no auniem (koban). viens no sadarbības partneriem pienāca pajautāt manu reģistrācijas numuru. es nosaucu izdomātu skaitļu un burtu kombināciju, piekrāvu pilnu kreklu ar mandarīniem, zaļiem citroniem, zaļiem mango un kurmām. tas nebija pareizi darīts, un līdz mājām tie krita ārā pa vienam. pēdējais palikušais bija mans meklētais | | 11:46a |
nesasienot apavu šņores, var nonākt situācijā, kad ir jāsmēķē pie aizdarītām durvīm. kad tu izsmēķi beidz lietot, stāv rakstīts, uzkāp tam uz ogles gala, otru pusi neizlaižot no pirkstiem. tālāk seko sīkas instrukcijas, kā to visu vajag ielikt celofāna maisā pie vārītu olu, desiņu un caurspīdīgo "makaronu" kastītes. jūs jautāsiet, bet kur palika "komplekta no 5" kastīte? es nemācēšu samelot, tā bija līdzās | | 11:49a |
vēl citā reizē es gandrīz pazaudēju jaku. bargi noprasīju stacijas uzraugam, vai man viss ir palicis kabatās? viņš uztaisīja no pirkstiem aplīti, un es biju drošībā. tās sliedes, kas iet gar nožogojumu, tās ir īstās. tikai ne vienmēr var zināt, kurā brīdī ir jāšķērso, lai nejauši nedotos no mājām pretējā virzienā. | | 11:52a |
kad ir tās stundas, kad jāgaida pārtikas devas - gaisaskrāpja pakājē sakrauti frī kartupeļu pudiņi - tad var noderēt lietussargi par sešdesmit santīmiem, zvārgulīši par četrdesmit trim un melnas brilles ar regulāri sacaurumotiem plastmasiem stiklu vietā (par tik pat) | | 11:55a |
es vienreiz gandrīz biju garākais klasē, bet tad mums izdalīja slidas un pasi | | 11:56a |
biju tādā ēdnīcā, kur atnākušo nosēdina pie karstas letes un liek viņam uz tās novietot atvērtas rokas. kad eļļas nogulsnes uz pretējās sienas sarec īpašā rakstā, tiek ieslēgta papildu temperatūra. virsma sakarst+, plaukstu āda sāk piedegt, un pienāk brīdis, kad tev laipni aicina uzrotīt piedurknes, lai karstums netiktu līdz trikotāžai, kas esot īpaši viegli uzliesmojoša un kuras retribūcijas neesot un nevarot būt iekļautas cenā. tādās reizēs, nākas secināt, laba izdevība ir skatīties, kā gaist. tad dažreiz var iznākt labas smakas, dažkārt skati, bet vēl citreiz var vienkārši noveikties | | 12:02p |
vienreiz man paveicās būt ar riteni. tādās reizēs pie sevis nodomāju. ritenis var būt viena kāja. tas var būt starp kājām, kas atvieglo mīšanos, jo ar vienu kāju ir grūti regulāros intervālos dabūt zobrata apgriezienu. dažkārt ritenis ir. dažkārt viņš ir uz muguras. dažkārt somā, es varētu turpināt, bet somā tas nemēdz būt. kāpēc gan, jautāsit. - kad tu stāvi ar skatu pret templi, kas iekārtots dārziņā, kura sastāvā ir koka lelle, koka lelles drēbes, drēbes uzvilktas uz koka lelles. kad iedomājies, ka tev uz muguras varētu būt ritens, bet nebūt starp kājām. kad sāc domāt, ka tādās reizēs ceļš būtu jāturpina kājām. kad kājas. tās tiek lietotas. tām var būt riņķveida kustības, tās var soļot kā gāgāni. vienmēr kad izbraucu no koka lelles tempļa, pretējā veikala onkulītis mani gaida ar luksoforu. es strikti pieturos pie gājēju pārejām. man šķiet, viņš to zina. mēs nekad neaizejam pa dažādiem ceļiem, viņš man viemēr pieskaras četrdesmit trīs santīmu veikalā, bet, akvai, viņš ir devies pārāk tālu no savām mājām. es viņu atlaidīšu tagad. tumsā var iekārtot plauktiņus, un to saturs turēsies līdz gaismai. turēsies grāmatas virs cilvēku galvām, turēsies krāsmatas virs galvām, bet cilvēki būs debesis un dzers zemi ar kājām gaisā |
|