| 11:01a |
man radās ideja par trešo pasaules karu. tajā būs tā - ar ieročiem nekaros, to jau saprata. būs tāda situācija, ka neviens nejutīsies drošs, sanāks, ka karos katrs pret katru un būs zudusi jebkāda saikne ar jebkādu atskaites punktu, tad vienīgā izeja būs mirstot saglabāt saikni ar kaut vai izdomātu atskaites punktu, lai atdzimstot būtu bāze, jo pretējā gadījumā izplatījums ir tik liels, ka var aizlidot prom no tuvākā pretinieka un miljoniem gaismas gadu attālumā nebūs neviena cīņu biedra, tad tas atskaites punkts būs kā kabatas baterija, paša izdomāts, bet tomēr reāls. tad tie šo apli veikušie būs īstenie karaļi, kas dibinās ap sevi jaunas armādes, mikroskopiskas, riņķīšos vien kā simtā daļa no skudras, tās cels mājas un dzīvos tajās, bet jaunais radītājs, atrodoties miljoniem gaismas gadu no tuvākā sava bijušā līdzcilvēka, kas nu jau būs neskaitāmas reizes pārdzimis maldos un nesaprašanā, stāvēs savu mikroskudru pasaules centrā mēģinās atšķetināt savu izdomāto atskaites punktu, kas nekur nenovedīs, jo ir iluzors un sitīsies pret stiklu dievs, mēģinot parādīt savu mīlestību skudrām, bet nesapratīs skudras savu dievu un gribēs to gāzt, bet dievam nevajadzēs lielas pūles, lai skudras noslaucītu. skudru vienīgais glābiņš pašu noliktā likteņa takā ir dieva labprātīga bojāeja, jo skudras negrib kalpot, skudras grib nogalināt savu dievu, tad doties miljoniem gaismas gadu meklēt dieva brāļus, kas apmaldījušies visumā, nogalināt arī tos, aizņemt beigtā dieva brāļa dns, iekodēt to sevī un pēc miljons gaismas gadiem atdzimt jaunā dievā tikpat lielā augumā un stāvumā, tikai prātiņš būs skudras lielumā un tas būs jaunais cilvēks, kas aizsāks trešo pasaules karu. |