| 10:42a |
izplest spārnus ar biezpienmaizītēm rokās. abās rokās pa sainītim pilnam ar kartona striķīti. zobos tur sainīti aiz kartona striķīti. sainītī piecas biezpienmaizītes izvārtītas pa smiltīm, jo pūta stiprs vējš un saulīte cepa savas kūciņas. es apēst pastpēju vienu stūrīti, kad man jau pietika ar tik diktām kalorijām. es nesu biezpienmaizītes katrā rokā un būrītī jūtos, kad autobuss nepiestāj manā pieturā es stingrībā spiežu stop pogu, bet durtiņas nevaras, šoferīts dusmīgais, pagānu preteklis, ieziedīšos ar [visas muļķības, es esmu agregāts, es palaidu pūķīti, tagad skrienu pakaļ kā delegāts] {uz lielo sammitu man lūdzu tagad divas biļetes tualetes malējās podu rindās ar darbojošos durvju slēdzi un ūdens noraušanas pogu ar golitātu zobos un mazliet piedzēries striķēns} @gladiolas skrēja man pakaļ un nevarēja noturēt par plītēšanas vērtu, jo es vārījos jau zupā un tad burbulī pārvarēju robežas. atstāju aiz sevis verdošu katla sienu necauršaujamu ne ar kādām domām ar bekonu bruņojies un daudzmastā uzvilcis svītru, kas atspoguļos manas vēlmes un neviendabības norobežojumu@ [es atskrēju tik dikti, tik staignāji un pikts nebiju nemaz, jo galva griežas un es nevaru saprast, kur rodas manas iekšējās varbūtības, kas bija ar durkli un sparģeli sakopotas tik nevienmērīgos apvāršņos] &lūdzu tagad neraudāt, jo no maka gala izraujas strupas diedelnieka svītas un grobiņa ir pilna ar dūmiem, lai no manis neko neatstātu pāri, tas ir kā pātars un kā zobu krelles un lelles bez zobupastas ar skaidām uz ādas ar bieziem matiem pēc pusnakts nāk dārzā spoko reto lodziņu acis spīd no gaismas vāliem iesim padzerties stiprāku dzērienu, vārnas& |