Valentīnas Freimanes atmiņas ir ļoti "viegli lasāmas" - tādas, kuras no savu vecāku grāmatplaukta varētu paņemt bērns un tīri aizrautīgi "ielasīties". Pilnīgi Freimanes garā. Tas bērns, es domāju.

Lielisks stāsts Rīgas 1920-30to gadu inteliģences dzīvi. Mājas viesībās spēlētās "literārās tiesas", lai izrecenzētu jauniznākušās grāmatas, pielūdzēju un dievinātāju rindas mātei, noslēpumainā tēva biznesa pasaule - starptautiskas finanšu konsultācijas, banku dibināšanas, slēgšanas un kas tik vēl ne. (Starp citu, brīnums, ka erudītajai un zinātkārajai Valentīnai nekad nav gribējies sīkāk izdibināt ar ko tad tieši un kā nodarbojas tēvs, vismaz tādu iespaidu atstāj grāmata).

Vācieši, baltvācieši, ebreji, poļi, francūži, krievi, latvieši - tik dabiski daudzkulturāla vide, šīs dienas Rīgai būtu par ko pabrīnīties. Šķiet, šobrīd Latvija ir daudz vairāk izolēta no eiropeiskās ideju telpas, kā tagad.

Freimanes Rīga ir klusā centra Rīga. Nokļūt Pārdaugavā, šķiet, viņai pirmo reizi nonāk Pārdaugavā tikai bēgļu gaitu spiesta.

Nez ko dara jauna sieviete, gadu pavadot kādu citu ģimeņu meitas istabiņās, turklāt mainot dzīvokļus un ģimenes ik pēc nedēļām, mēneša, diviem? Es domāju - burtiski, kā pavada dienu? Lasot? (bet nav jau nekādu līdzpaņemto grāmatu, tikai viena soma ar mantām). Rakstot? (Pati Freimane atzīst, ka dzīvē bijis grūti sevi piespiest uz rakstu darbiem). Adīšana līdzētu, bet tā Freimanes dzīvē periodiski parādās vēlāk.

Un tik ļoti gribētos lasīt par turpmāko - kā cilvēks, palicis dzīvē viens pats, tiek uz kājām, samierinās, pielāgojas. Kā izdzīvo padomju laikus, kā sadzīvot ar neatkarības laikiem pēc tam.

Freimane ir lieliska stāstniece, kaut nu stāstītu vēl.