Seržanta Lapiņa atgriešanās man patīk tā paša iemesla dēļ, kā, piemēram, Bankovska stāsti un romāni: tiem veiksmīgi izdodas noķert un piefiksēt noteikta laikmeta sajūtu, detļas, dzīvesveidu. Turklāt izvēlētais laikmeta posms man pašai ir būtisks vai vismaz interesants, jo skar manu dzīvi un, šķiet, tieši tāpēc "slīd caur pirkstiem". Jo daudz vieglāk ir uzburt laikmeta ainu pēc tam, kad tā jau iegūlusi vēstures grāmatās - ir izveidojušies priekštati un klišejas, vienkāršojumi, distnace palīdz uztvert "galveno" un "lielās līnijas". Bet pašas piedzīvotais vai gandrīz piedzīvotais nav tik viegli noķerams, jo saplūdis ar pārējās dzīves subjektīvo tvērumu.

Dažbrīd filma netika pāri etīžu virknējuma sajūtai. Nu piemēram, brīdī, kad policists (Gāga)dusmās neizpīpēto cigareti vienkārši pavirši nomet zālē savā pagalmā, skatītājam momentā ir skaidrs, ka TĀ NEVAR BŪT, jo skatītājs jau sen ir sapratis un noticējis Gāgam kā cilvēkam, kuram svarīgi visu darīt pareizi.

Lai nu kā, filma bija ļoti jauka. Tieši jauka. Diez vai tāda, kuras skatīšanās kļūs par vairākkārtēju tradīciju, bet kas tad nu tas tāds par kritēriju. Jauka filma.