maoni's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Sunday, February 20th, 2011
| Time |
Event |
| 7:44p |
seržanta lapiņa atgriešanās
Seržanta Lapiņa atgriešanās man patīk tā paša iemesla dēļ, kā, piemēram, Bankovska stāsti un romāni: tiem veiksmīgi izdodas noķert un piefiksēt noteikta laikmeta sajūtu, detļas, dzīvesveidu. Turklāt izvēlētais laikmeta posms man pašai ir būtisks vai vismaz interesants, jo skar manu dzīvi un, šķiet, tieši tāpēc "slīd caur pirkstiem". Jo daudz vieglāk ir uzburt laikmeta ainu pēc tam, kad tā jau iegūlusi vēstures grāmatās - ir izveidojušies priekštati un klišejas, vienkāršojumi, distnace palīdz uztvert "galveno" un "lielās līnijas". Bet pašas piedzīvotais vai gandrīz piedzīvotais nav tik viegli noķerams, jo saplūdis ar pārējās dzīves subjektīvo tvērumu.
Dažbrīd filma netika pāri etīžu virknējuma sajūtai. Nu piemēram, brīdī, kad policists (Gāga)dusmās neizpīpēto cigareti vienkārši pavirši nomet zālē savā pagalmā, skatītājam momentā ir skaidrs, ka TĀ NEVAR BŪT, jo skatītājs jau sen ir sapratis un noticējis Gāgam kā cilvēkam, kuram svarīgi visu darīt pareizi.
Lai nu kā, filma bija ļoti jauka. Tieši jauka. Diez vai tāda, kuras skatīšanās kļūs par vairākkārtēju tradīciju, bet kas tad nu tas tāds par kritēriju. Jauka filma. | | 8:43p |
freimanes atlantīda
Valentīnas Freimanes atmiņas ir ļoti "viegli lasāmas" - tādas, kuras no savu vecāku grāmatplaukta varētu paņemt bērns un tīri aizrautīgi "ielasīties". Pilnīgi Freimanes garā. Tas bērns, es domāju.
Lielisks stāsts Rīgas 1920-30to gadu inteliģences dzīvi. Mājas viesībās spēlētās "literārās tiesas", lai izrecenzētu jauniznākušās grāmatas, pielūdzēju un dievinātāju rindas mātei, noslēpumainā tēva biznesa pasaule - starptautiskas finanšu konsultācijas, banku dibināšanas, slēgšanas un kas tik vēl ne. (Starp citu, brīnums, ka erudītajai un zinātkārajai Valentīnai nekad nav gribējies sīkāk izdibināt ar ko tad tieši un kā nodarbojas tēvs, vismaz tādu iespaidu atstāj grāmata).
Vācieši, baltvācieši, ebreji, poļi, francūži, krievi, latvieši - tik dabiski daudzkulturāla vide, šīs dienas Rīgai būtu par ko pabrīnīties. Šķiet, šobrīd Latvija ir daudz vairāk izolēta no eiropeiskās ideju telpas, kā tagad.
Freimanes Rīga ir klusā centra Rīga. Nokļūt Pārdaugavā, šķiet, viņai pirmo reizi nonāk Pārdaugavā tikai bēgļu gaitu spiesta.
Nez ko dara jauna sieviete, gadu pavadot kādu citu ģimeņu meitas istabiņās, turklāt mainot dzīvokļus un ģimenes ik pēc nedēļām, mēneša, diviem? Es domāju - burtiski, kā pavada dienu? Lasot? (bet nav jau nekādu līdzpaņemto grāmatu, tikai viena soma ar mantām). Rakstot? (Pati Freimane atzīst, ka dzīvē bijis grūti sevi piespiest uz rakstu darbiem). Adīšana līdzētu, bet tā Freimanes dzīvē periodiski parādās vēlāk.
Un tik ļoti gribētos lasīt par turpmāko - kā cilvēks, palicis dzīvē viens pats, tiek uz kājām, samierinās, pielāgojas. Kā izdzīvo padomju laikus, kā sadzīvot ar neatkarības laikiem pēc tam.
Freimane ir lieliska stāstniece, kaut nu stāstītu vēl. | | 11:30p |
nepajautāšana kā viedoklis Un tomēr jocīgi. Ja Vītols intervijā Zirnim Dienā var teikt, ka nevienam latvietim nevajadzētu mācīties krievu valodu, lai radītu situāciju, ka krieviski Latvijā saprot arvien mazāks skaits cilvēku; ka Vītols var tā teikt un Zirnis pat neko nepajautā tālāk (vai Diena nenodrukā, ko viņš pajautājis). Tā it kā Vītols būtu teicis kaut ko a la "Rīgā vajadzētu vairāk klasiskās mūzikas koncertu" http://www.diena.lv/lat/politics/sestdiena/vitols-vajag-bernus-eiro-un-atomu |
|