kad tulkotāja, kas mūsu norunāto termiņu nokavējusi par aš diviem mēnešiem, pazudusi, neatbildējusi, solījusi-nedevusi, bet beidzot rokā dabūta, uz epastu atbild mani saucot deminutīvā, es to saucu par manipulāciju.
paralēli kaut ko tikpat briesmīgi kavēju arī es un tāpēc sev nosolos brīdī, kad mani sāks meklēt - atsaukties un runāt cieti, bez deminutīviem.
seviļas bārddzini noskatoties, tētis to ļoti trāpīgi salīdzināja ar skroderdienām silmačos. tā arī ir.
es kārtējo reizi pārliecinājos, ka "purkšķu joki" un anekdotes mani neinteresē, lai gan citādi ar humoru - ironijas un vārdu spēļu formātā - esmu lielos draugos.
biju garančas un šišona koncertā lielajā ģildē. koncertam izskanot skatītāju applausi (visa zāle stāvus) izsauca garanču un šišonu vēl reizes sešas septiņas. arī pēc trešās piedavas nospēlēšanas.
pēc koncerta iegriezos rimi nopirkt biezpienu un rindā pie kases pirms manis pamanīju orķestra pirmo vijoli. apbružātā cepurē, jakā un izdulušās džinsās gan nekas vairs neliecināja par frakā tērpto aizrautīgo mūziķi, kas cita starpā nospēlēja dažus spožus solo. bet tomēr viņš. pirka divus aliņus un rupjmaizīti, viegli īgnu seju un (šķietami) saniknoti svieda zemē sarkano iepirkumu groziņu. un vispār izskatījās, ka viss viņam krīt uz nerviem.
bet varbūt tas tikai tāpēc, ka to garanču un šišonu izsaucu vēl reizes sešas septiņas. gandrīz nokavējām tos plkst. 22.00 un vēlāk to aliņu nepārdod.
Un tomēr jocīgi. Ja Vītols intervijā Zirnim Dienā var teikt, ka nevienam latvietim nevajadzētu mācīties krievu valodu, lai radītu situāciju, ka krieviski Latvijā saprot arvien mazāks skaits cilvēku; ka Vītols var tā teikt un Zirnis pat neko nepajautā tālāk (vai Diena nenodrukā, ko viņš pajautājis). Tā it kā Vītols būtu teicis kaut ko a la "Rīgā vajadzētu vairāk klasiskās mūzikas koncertu"
http://www.diena.lv/lat/politics/sestdi
Valentīnas Freimanes atmiņas ir ļoti "viegli lasāmas" - tādas, kuras no savu vecāku grāmatplaukta varētu paņemt bērns un tīri aizrautīgi "ielasīties". Pilnīgi Freimanes garā. Tas bērns, es domāju.
Lielisks stāsts Rīgas 1920-30to gadu inteliģences dzīvi. Mājas viesībās spēlētās "literārās tiesas", lai izrecenzētu jauniznākušās grāmatas, pielūdzēju un dievinātāju rindas mātei, noslēpumainā tēva biznesa pasaule - starptautiskas finanšu konsultācijas, banku dibināšanas, slēgšanas un kas tik vēl ne. (Starp citu, brīnums, ka erudītajai un zinātkārajai Valentīnai nekad nav gribējies sīkāk izdibināt ar ko tad tieši un kā nodarbojas tēvs, vismaz tādu iespaidu atstāj grāmata).
Vācieši, baltvācieši, ebreji, poļi, francūži, krievi, latvieši - tik dabiski daudzkulturāla vide, šīs dienas Rīgai būtu par ko pabrīnīties. Šķiet, šobrīd Latvija ir daudz vairāk izolēta no eiropeiskās ideju telpas, kā tagad.
Freimanes Rīga ir klusā centra Rīga. Nokļūt Pārdaugavā, šķiet, viņai pirmo reizi nonāk Pārdaugavā tikai bēgļu gaitu spiesta.
Nez ko dara jauna sieviete, gadu pavadot kādu citu ģimeņu meitas istabiņās, turklāt mainot dzīvokļus un ģimenes ik pēc nedēļām, mēneša, diviem? Es domāju - burtiski, kā pavada dienu? Lasot? (bet nav jau nekādu līdzpaņemto grāmatu, tikai viena soma ar mantām). Rakstot? (Pati Freimane atzīst, ka dzīvē bijis grūti sevi piespiest uz rakstu darbiem). Adīšana līdzētu, bet tā Freimanes dzīvē periodiski parādās vēlāk.
Un tik ļoti gribētos lasīt par turpmāko - kā cilvēks, palicis dzīvē viens pats, tiek uz kājām, samierinās, pielāgojas. Kā izdzīvo padomju laikus, kā sadzīvot ar neatkarības laikiem pēc tam.
Freimane ir lieliska stāstniece, kaut nu stāstītu vēl.
Seržanta Lapiņa atgriešanās man patīk tā paša iemesla dēļ, kā, piemēram, Bankovska stāsti un romāni: tiem veiksmīgi izdodas noķert un piefiksēt noteikta laikmeta sajūtu, detļas, dzīvesveidu. Turklāt izvēlētais laikmeta posms man pašai ir būtisks vai vismaz interesants, jo skar manu dzīvi un, šķiet, tieši tāpēc "slīd caur pirkstiem". Jo daudz vieglāk ir uzburt laikmeta ainu pēc tam, kad tā jau iegūlusi vēstures grāmatās - ir izveidojušies priekštati un klišejas, vienkāršojumi, distnace palīdz uztvert "galveno" un "lielās līnijas". Bet pašas piedzīvotais vai gandrīz piedzīvotais nav tik viegli noķerams, jo saplūdis ar pārējās dzīves subjektīvo tvērumu.
Dažbrīd filma netika pāri etīžu virknējuma sajūtai. Nu piemēram, brīdī, kad policists (Gāga)dusmās neizpīpēto cigareti vienkārši pavirši nomet zālē savā pagalmā, skatītājam momentā ir skaidrs, ka TĀ NEVAR BŪT, jo skatītājs jau sen ir sapratis un noticējis Gāgam kā cilvēkam, kuram svarīgi visu darīt pareizi.
Lai nu kā, filma bija ļoti jauka. Tieši jauka. Diez vai tāda, kuras skatīšanās kļūs par vairākkārtēju tradīciju, bet kas tad nu tas tāds par kritēriju. Jauka filma.