| Stāsts par mailpuķītēm un mocikletu. |
[Jan. 13th, 2004|12:45 pm] |
Brīdī kad bija beidzies Bakalaura darba saspringums, un neviļus prāts pats pinās elektronu un atomu mudžeklī, labie cilvēki mani deportēja prom reabilitēt sevi pie dabas kvēlojošās krūts. Nokļūstot aiz pilsētas akmens ārēm un sastopot, tik sen neredzētas un neizjustas sajūtas, es zaudēju telpas izjūtu un orientēšanās spējas apkārtnē, tā es tur stāvēju, kā ar ūdeni apliets un blenzu ņirbošā tālē. Es nezināju, ko darīt ar to visu kas ir ap mani, biju nokļuvis telpā kuru vairs nepārvaldu, kur nav taustiņu, dažādu krāsu simbolikas, kustību ierobežojumu, irreāli/mobīlās telpiskās pārvietošanās gan laikā, gan telpā vienlaicīgi. Tā nu tu stāvi un lūkojies, līdz realitātē tevi atpakaļ attrenc kabatas telefona zvans - :’’nu kur tu esi, mums jabrauc tālāk!” Muļķīgi būtu teikt, bet es biju “OUT”, “out of connection”….
Visā pasaulē cilvēki liek lielas cerības uz to, ka jaunu tehnoloģiju rašanās ļaus viņiem ilgāk saglabāt veselību, iegūt vairāk sociālo brīvību, kļūt kompetentākiem un dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi. [izrāvums no interneta majas lapas, kuras adresi un nosaukumu jau vairs neviens neatminas]
Šajā sakarībā gribētu parunāt par lietām, kurās jaunās texnoloģijas iesniedzas cilvēku dzīvē un viņu ikdienas ģeogrāfijā….. saruna ap mediju ģeogrāfiju.
Pieceļoties no rīta mēs dodamies brokastu medībās uz tuvējo ledusskapi, tīksmināmies ap medijumu, ap rīta kafiju, ap cigarešu paciņas glancētajām formām, uzsūcam sevī rītu un lasam rīta avīzes, kuras dīvainā kārtā atrodas mūsu pastkastē, ieslēdzm televizoru, ar kura starpniecību kāda safrizēta un nopūderēta tante vai onkulis, bet brīžiem divi vienā, referē mums kāda mediju gurū domas par lietām, kuras mums nav būtiskas un varbūt pat nebūtu jāzin. Mēs uzsūcam arī konfliktus Irākā, Izraēlā, Tide un coca cola, higiēniskās paketes un latiņamerikānu sirdssāpes, viedokļus par to kā javeido sava dzīve un kam jābūt mūsu apziņā, kas ir labs un, kas ir ļauns, modernās pasakas no modernām pasaku grāmatām.
Atvadoties no slinkā rīta, un aizverot e – kominikāciju rītarosmi, nokāpju pa kapnēm tieši pilsētas centrā – iela, pazīstamā vide, bet jau ar izmaiņām, uz mūrīša pāri ielai kā tikko uzplaucis zieds – jauns revolucionārs uzsaukums masām “UTOPIJU ŠEIT UN TAGAD”, eh pilsētas dumpinieki – filosofi.
Komunikāciju bums, visapkārt ņudz ļautiņi ar vibrējošām kabatām, aiz loga tup briļļaini trejbērnu papuči pie klabinātājiem, fonā īd mehāniskais grāvējs un visi draudzīgi rada jaunu datu plūsmu, informācijas bagāžu ,kas tā ari vairumā gadijumu tā arī netiek izņemta no bagāžas glabātavas.
Nevienam tas nebūs noslēpums, kad katrs no mums artodas nemitīgā mediju telpā, vai tas būtu dators, kabatas tālrunis, televizors, radio, drukātā prese, internets, vai kas cits, vai vienkārši spēcīgs elektromagnētiskais lauks… un visam pāri stāv informācijas plūsma.
Digitalizētā informācijas plūsma ir kļuvusi par patēriņa preci, kas likvidē un grauj iespaidīgo saikni ar objektiem un attēliem. Medijs šobrīd „ir netverams, izkliedēts un lauzts reālajā vidē” [ Baudrillard J.].
Visas informācijas un enerģiju plūsmas, kas mūs apņem un citādi nemaz nav dzirdamas un redzamas, neesot mūsu apziņas un realitāte sastāvdaļa, ir ļoti provokatīva dažādu formu vizuālais un audio pārdzīvojumus. Iedziļinoties arī attiecībās starp uzkrātajiem datiem un to patiesajiem vēstījumiem, mediji savus skatītājus noteikti konfrontē ar šoku par netradicionālo uzsvara maiņu uz imateriālo, norādot uz neiedomājamiem cilvēku manipulācijas avotiem. [ Szepanski A ]. Jautājums ir tikai par to, kas kontrolē, regulē un kam ir pieeja orbitālajām mašīnām, kuras ir būtiski iesaistītas laika, vizuālās pasaules, vēstures un kultūras organizēšanā. Kā labā griežas šīs ilūziju dzirnavas, kas liek mums domāt to, ko tās ieprogrammējušas domāt, darīt to ko viņas ir ieplānojušas mums darīt, patērēt to ko viņas rada un jautāt vēl!
Izmantojot jebkuru no komunikāciju medijiem mēs radām vidi, kurā saplūst un mijas lokālā un globālā telpa, mums nākas rēķināties vismaz ar divām sabiedrībām – globālo un lokālo. Komunikāciju telpu arhitektūra, aizpilda plaisu un savienojot globālās mediju sfēras ar lokālajām. Urbāno un mediju tīklu apvienošanās rezultāts ir „hibrīdas” telpas, kuras vienlaicīgi ir analogas un digitālas, virtuālas un materiālas, lokālas un globālas.
Šodien komunikāciju modelis ar tā „tīklu pilsētām”, „mezglu punktiem” un „ terminālu arhitektūrām” filtrē un transformē urbānās arhitektonikas diskursu un praksi. [ E. Sikiardi; F. Gogelārs; Akustiskā telpā: Mediju arhitektūra.]
Bet tagad atkāpsimies no ikdienas pragmātiskā lietojuma uz kognitīvo pusi. Telpiskās informācijas apstrāde un glabāšana ir telpiskās izziņas jomas centrālā sastāvdaļa. Vai telpiskā uztvere tiek nodota kā iekodēta atmiņa? Saskaņā ar Skvairu (1987) deklaratīvā atmiņā, kas ir tieši pieejama apzinātajā atcerēšanās procesā, ietver sevī telpiskā novietojuma atmiņu, bet ar to neaprobežojas. Vēl nesenāk Gārdners (1984, 1993) priekšstatīja telpiskās atmiņas daudzšķautņu modeli, kas ietvēra arī „spēju domāt tēlos un bildēs, spēju uztvert, transformēties un atdzīvināt dažādus vizuālus telpiskās pasaules aspektus”. Šis daudzveidīgais modelis atbilst dažiem tradicionāliem priekšstatiem, tāpat kā atdzimstošām teorijām, kas piedāvā mijiedarbību un nesaistītu skatu uz pasauli. Vizuāli telpiskās uztveres sakarā Gārdners aprakstīja daudzveidīgus mērīšanas līdzekļus. Viņa ievērojamākais ieguldījums bija apsvērums par to, ka telpiskā izjūta ir viena no prāta pamatsastāvdaļām līdzās lingvistiskajai un loģiski matemātiskajai spējai. Viņš paskaidroja, ka prāta formas nav pārtrauktas, bet savstarpēji saistītas un pamatotas. Vizualizācijas un orientācijas kombinācija veido vispārpieņemtu telpiskajās uztveres un spējas saprast un manipulēt ar trīsdimensionālo mentālo uztveri. (MacCuiston, 1990)
Vai telpiskās informācijas kodēšana un glabāšana ir atkarīga no uztveres sistēmas apstrādes īpatnībām? Molers telpiskās uzvedības apskatā (2001) apgalvo, ka „telpiskās izjūtas ideja ir atvasināta no psihometriskajiem pētījumiem un teorijas, kas telpisko uztveri definē kā kaut ko atšķirīgu un nošķirtu no citām dotībām tādām kā valodas vai domāšanas spējas.” Pirmo pētījumu par telpisko izjūtu 1938. gadā publicēja Tērstons. Viņš definēja „telpas” faktoru, kas reprezentē spēju mentāli vadīt telpiskus un vizuālus tēlus. Pētījumu gaitā arvien vairāk pierādās telpiskās uztveres piederība primāro zināšanu sfērai paralēli matemātiskajām un verbālajām prasmēm. Telpas teoriju un praksi plaši pētījuši dažādi zinātnieki detalizētā analīzē par attiecībām starp digitālajām tehnoloģijām un telpas izjūtu, to dažādie pielietojumi, īpaši militārajā jomā.
Izmaiņas mūsdienu telpas uztverē un telpiskajā izjūtā lielā mērā stimulēja komunikāciju revolūcija. Jau 1996. gadā antropologs Edvards. T. Hols rakstīja, ka sociālie attālumi, izmantojot komunikācijas un vizualizācijas instrumentus, mainījušies (Hall 1996 b). Attiecīgi mainījušies arī „privātās” vai „publiskās” telpas jēdzieni, kādus mēs tos pazinām agrāk. Izmaiņas nav grūti novērot ikdienas dzīvē, vēl joprojām privātos nolūkos publiski izmantot mobilos telefonus un citas elektroniskās komunikācijas iespējas. Piemēram, darba kolēģi nereti paralēli darbam sarunājas mIRC telpā ne tikai ar cilvēkiem ārpus viņu telpas, bet arī ar tiem, kas strādā blakus, tikai dažu metru attālumā.
Mūsu telpas uztvere mainās, drīz būs nepieciešamība pēc jaunām kartēm, kuras būs pakārtotas, mūsu uztverēs izliektai/mainītai telpai.
Mediju komunikatīvo kanālu iedarbībā mēs mainām telpu ap sevi, un sevī tādi mainot arī savu uztveri, gan par telpu, kā par ģeogrāfisko lielumu, gan par telpu kā emocionālo un personisko lielumu. Šis process noteikti būtu loģisks un pat evolucionārs, ja nebūtu ieinteresētās puses, kuras vēlētos izmantot mediju spēka faktoru savu personisko labumu sasniegšanai, neatkarīgi no tā, kāds ir šis labums, vara, nauda, vai manipulācija ar masām un globālās vienas pareizās domas ieviešanas.
...tā es stāvēju laukā un domāju: un ne jau par to, cik bērni piedzimuši Indijā un, vai Somālijā vēl kāds mirst badā, bet gan cik e - pasti man pa šo laiku ir pienākuši, un no kurienes, vai mana pastkaste nebūs atkal pilna ar spama drazu, vai arī pēc izslēgta kabatas telefona var noteikt manu atrašanās vietu, un kam tas būtu saistoši? Cik daudz nebūtiskas informācijas ar ko piedrazot savu apziņu, tā vietā lai baudītu ainavu un izjustu savu vājumu dabas priekšā kaut vai tikai tā iemesla dēļ, ka no svaigā gaisa un ziedu smaržām pēkšņi ir sākušās iesnas.
Stāvēju, domāju augstajā kalnā,
Uz kura likt nākošo LMT torni...... |
|
|