Burve ([info]mans_miers) wrote 21. Augusts 2017, 12:31
Osho par izglītības sistēmu
Kāda nākotnē būtu vislabākā izglītības sistēma? 

LIELĀKĀ DAĻA IZGLĪTĪBAS SISTĒMU, kas pastāvējušas pagātnē, ir nepilnīgas, nepietiekamas, virspusējas. Tās tikai rada cilvēkus, kuri spēj nopelnīt sev iztiku, bet nemāca neko par dzīvošanu kā tādu. Tās ir ne tikai nepilnīgas, bet pat kaitīgas, jo ir pamatotas uz sacīkstes principu. (...) 
Līdz šim izglītība ir bijusi vērsta uz mērķi: tas, ko tu apgūsti, nav svarīgs; svarīgi ir eksāmeni, kas būs pēc gada vai diviem. Tas padara nākotni nozīmīgu – nozīmīgāku par tagadni. Tādējādi tagadne tiek upurēta par labu nākotnei. Un tas kļūst par tavu dzīvesveidu. Tu vienmēr upurē šo brīdi par labu kaut kam, kas nav tagad. Tas rada neaprakstāmu tukšumu dzīvē.  
Manā nākotnes komūnas redzējumā ir piecu dimensiju izglītība. Pirms es sāku runāt par šīm piecām dimensijām, vispirms ir jāatzīmē dažas lietas. Pirmkārt, eksāmeni nebūtu izglītības sastāvdaļa. Svarīgi būtu skolotāju novērojumi ik dienu, ik stundu. Ņemot vērā skolotāju piezīmes, kas izdarītas visa gada garumā, tiktu pieņemts lēmums, vai bērns pāries nākamajā klasē vai paliks tajā pašā klasē mazliet ilgāk. Neviens neizkrīt – vienkārši daži cilvēki ir ātrāki, daži – mazliet slinki. Doma par izkrišanu eksāmenā rada dziļu mazvērtības rētu, turpretī uzskats par panākumiem rada citāda veida kaiti, tādu, ko sauc par pārākuma izjūtu. 
 Neviens nav mazvērtīgs, un neviens nav pārāks. 
Ikviens ir katrs pats, nesalīdzināms. 
Tātad eksāmeni nepastāvēs. Tas visu perspektīvu vērsīs no nākotnes uz tagadni. Izšķirošais būs tas, ko tu dari tagad, nevis pieci jautājumi, uz kuriem jāatbild pēc diviem gadiem. Pagātnē skolotājs bija ļoti svarīgs, jo viņs bija nokārtojis visus eksāmenus, bija uzkrājis zināšanas. Taču tagad situācija ir mainījusies. Un tā ir viena no problēmām: situācija mainās, bet mūsu attieksmes paliek nemainīgas. (...)  
Skolotājs tika izglītots pirms trīsdesmit gadiem. Trīsdesmit gadu laikā viss ir mainījies, bet skolotājs turpina atkārtot to, kas viņam reiz mācīts. Skolotāju zināšanas ir novecojušas, un tādējādi viņš padara novecojušus arī skolniekus. Tāpēc manā nākotnes redzējumā skolotājam nav vietas. Skolotāju vietā būs padomdevēji, virzītāji. Un te ir jāsaprot atšķirība – padomdevējs tev pateiks, kur tieši bibliotekā atrast jaunāko informāciju par konkrēto tēmu.  
(...) 
Ja tu kaut ko vari redzēt, tev nav nekādas vajadzības to iegaumēt, turpretī, ja tu kaut ko klausies, tev tas ir jāatceras. Gandrīz deviņdesmit astoņus procentus apmācības var nodot ar televīzijas starpniecību, un atbildes uz saviem jautājumiem skolēni var saņemt ar datora palīdzību. Skolotājam vajadzētu tikai parādīt pareizo kanālu, parādīt, kā lietot datoru, kā atrast jaunāko grāmatu. Skolotāja funkcija būs pilnīgi citāda. Viņš nedos zināšanas, viņš palīdzēs uzzināt par mūsdienās aktuālajām zināšanām, jaunākajām zināšanām. Skolotājs būs tikai virzītājs.
Ņemot vērā minēto, es piešķiru izglītībai piecas dimensijas. Pirmā dimensija ir informatīva, tā ietver, piemēram, vēsturi, ģeogrāfiju un daudzus citus priekšmetus, kurus var apgūt ar televīzijas un datoru starpniecību. (...) Pie pirmās dimensijas pieder arī valodas. Ikvienam cilvēkam pasaulē vajadzētu zināt vismaz divas valodas: viena būtu dzimtā valoda un otra – angļu valoda kā starptautisks sazināšanās līdzeklis. Arī valodu – akcentu, gramatiku, visu - vislabāk var iemācīties ar televīzijas starpniecību, nevis skolotāju palīdzību. (...)
 Ir pilnīgi nepieciešams radīt divas valodas – vispirms dzimto valodu, jo pastāv sajūtas un nianses, kuras var izteikt tikai dzimtajā valodā. Viens no maniem profesoriem, S. K. Saksena, pasaules apceļotājs, filozofijas profesors daudzās valstīs, mēdza sacīt: “Ar svešvalodu var panākt jebko, taču, kad runa ir par cīņu vai mīlestību, tu sajūti, ka neesi īsts un patiess par savām jūtām.” Tātad attiecībā uz jūtām un patiesumu tava dzimtā valoda... ko tu uzsūc sevī ar mātes pienu, kas kļūst par daļu no tavām asinīm, kauliem, tavas būtības... Taču ar to vien nepietiek - dzimtā valoda rada mazas cilvēku grupas un padara pārējos par svešiniekiem. 
Viena starptautiska valoda ir absolūti nepieciešama, lai veidotu vienotu pasauli, vienotu cilvēci. Tātad divas valodas būtu neapšaubāmi nepieciešamas visiem. Tā būs pirmā dimensija.
 Otrā dimensija ir zinātnisku priekšmetu izzināšana, kas ir ļoti nepieciešama, jo tā ir puse no realitātes, ārējās realitātes. Tās arīdzan var apgūt ar televīzijas un datoru starpniecību, taču tās ir sarežģītākas un cilvēks – pavadonis būs vairāk nepieciešams. 
Trešā dimensija būs tas, kā pietrūkst pastāvošajā izglītības sistēmā, - māksla dzīvot. Cilvēki uzskata to pašu par sevi saprotamu, ka viņi zina, kas ir mīlestība. Bet viņi nezina... un kamēr viņi uzzina, ir jau par vēlu. Ikvienam bērnam būtu jāpalīdz pārvērst mīlestībā viņa dusmas, naidu, greizsirdību. 
Trešās dimensijas nozīmīga daļa būtu humora izjūta. Mūsu tā sauktā izglītība padara cilvēkus skumjus un nopietus. Un, ja viena trešā daļa tavas dzīves tiek izniekota universitātē esot skumjam un nopietnam, tas iesakņojas. Tu aizmirsti, kā smieties, un cilvēks, kurš aizmirsis, kā smieties, ir aizmirsis daudz no tā, kas ir dzīve. 
Tātad mīlestība, smiekli un dzīves, tās brīnumu, tās noslēpumu iepazīšana... Šie putni, kas dzied kokos, - tie nedrīkst palikt nesadzirdēti. Kokiem, puķēm un zvaigznēm būtu jābūt saiknei ar tavu sirdi. Saullēkts un saulriets nebūs tikai kaut kas ārā notiekošs, tiem jākļūst arī par kaut ko iekšēju. Dzīvības godāšanai vajadzētu būt trešās dimensijas pamatam. (...)
 Būtu jāmāca dziļa godbijība pret dzīvību, jo dzīvība ir Dievs un nav cita Dieva kā vien pati dzīvība un prieks, smiekli, humora izjūta – īsāk sakot: dejojošs gars. 
Ceturtai dimensijai vajadzētu ietvert mākslu un radošumu: gleznošanu, mūziku, daiļamatniecību, podniecību, akmeņkalšanu - jebko, kas ir radošs. Būtu jāatļauj vsu veidu radošums, un skolēniem pašiem vajadzētu izvēlēties. Tikai dažām lietām vajadzētu būt obligātām, piemēram, starptautiskajai valodai vajadzētu būt obligātai, kādai prasmei, lai nopelnītu sev iztiku, būtu jābūt obligātai un kādai no radošajām mākslām būtu jābūt obligātai. Tu vari izvēlēties no visu mākslas veidu spektra, jo, ja vien cilvēks neiemācās radīt, viņš nevar kļūt par daļu no eksistences, kas ir nepārtrauktā radīšanas procesā. Esot radošs, cilvēks top svēts. (...)
 Un piektajai dimensijai būtu jābūt mākslai mirt. Tā ietvertu meditācijas, lai tu zinātu, ka nāve nepastāv, lai tu apzinātos mūžīgo dzīvību, kas mīt tevī. Tam būtu jābūt pašam svarīgākajam, jo visi reiz nomirst, neviens nespēj no tā izvairīties. Un zem lielā meditācijas lietussarga tu tiktu iepazīstināts ar dzen, ar tao, ar jogu, ar hasīdismu, ar visām tām iespējām, kādas ir pastavējušas, bet par kurām izglītība nav likusies ne zinis. Piektajā dimensijā tu arīdzan tiktu iepazīstināts ar tādām kaujas mākslām kā aikido, džiudžitsu, džudo, kas ir pašaizsardzības mākslas bez ieročiem, bet vienlaikus arī meditācija. 
Labākai sabiedrībai būs vispusīga izglītība, pilnīga izglītība. Visam tam, kas ir svarīgs, jābūt obligātam, un attiecībā uz to, kas ir mazāk svarīgs, jābūt brīvai izvēlei. Katrs varēs izvēlēties no vairākiem variantiem. Kad ir apgūti pamati, tad jāmācās kaut kas tāds, kas sagādā baudu, - mūzika, dejas, gleznošana. Tev ir jāmāk kaut kas tāds, kas palīdz vērsties uz iekšu, iepazīt sevi. Un to visu ir iespējams paveikt ļoti viegli, bez jebkādām grūtībām.
/Māksla audzināt bērnu. OSHO. (70.-79.lpp) 2015.g /
 
( Read comments )
Post a comment in response:
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: