Burve
11 Septembris 2017 @ 10:12
***  
Daudzas „gudrās galvas” saka – mēs dzīvojam tirgus ekonomikā, un šī realitāte ir jāpieņem. Tad ta Ameriku atklājuši! Ha-ha! Visa materiālā realitāte ir tirgus ekonomika. Šeit kaut kas tiek dots apmaiņā, pret kaut ko. Gribi cieņu – esi cildens. Gribi sievieti – esi drosmīgs. Gribi vīrieti – mīli dzīvi. Gribi naudu – ziedo personīgo laiku! Nu iedomājieties, ja sieviete nemīl dzīvi, cilvēkus, puķes uz savas palodzes,,, nu kurš normāls vīrietis meklēs pie viņas harmoniju. Sieviete, taču priekš tā ir, lai sniegtu šo harmonijas un laimes sajūtu! Nu vai tad iespējams sniegt otram to, kas pašam nav ne kripatiņas. Un par kādu sievietes mīlestību un paļaušanos uz Tevi var būt runa, ja tev naturāli ir bail. Uz ko tad viņa var paļauties, ja Tu,,, pats uz sevi nepaļaujies! Gribās kāda aizsardzību, tip nevari savām bailēm tikt pāri – nu tad pārdod brīvību. Nav svarīgi kam Tu to pārdosi – sievietei, kas uzņemsies tavas māmiņas lomu,,,priekšniekam, kurš maksās tev algu,,,Krutajam, kurš uzņemsies par tevi šefību,,,Guru, kurš pieņems tavā vietā lēmumus... Tās visas ir tikai situatīvās nianses. Gribi drošību – atdod neatkarību!
 
Nu un ko sievietes grib? Skaistumu? Nu tad atmetiet skumjas un mācieties priecāties. Neturiet sevī pārmetumus un aizvainojumus, kā vērtīgu bagāžu. Sapratni? Nu tad interesējies par to, ar ko otrs dzīvo. Pati esi zinātkāra, nevis inerta. Mīļus bērnus – māci viņiem pasaules vērtību. Tu esi tikai Pasaules daļa priekš viņiem! Nevērtēs viņi pasauli – nevērtēs arī Tevi. Par ko tad Tev pateikties? Par to, ka ievedi viņus pasaulē, kurā nekā vērtīga nav! Pasaulē, kurā viss nav taisnīģi un pareizi! Pasaulē, kurā tu pati nejūties labi, Tu piedzemdē viņus un gaidi sirsnīgu pateicību! Smiekli nāk. Tad ta dāvana! Mīļie bērniņi, es šeit jūtos sūdīgi, bet jūs noteikti jutīsieties šeit labi. Ka tik ne tā. Jūs ko gaidat, ka bērni, kas domā un saprot lietas intuitīvi,,, jums noticēs! Kāda jēga rakstīt uz sienas „Ticība, cerība, MĪLESTĪBA”,,, ja viņi vēl lasīt neprot. Viņi tikai intuitīvi jūt, kas Tevī pašā ir iekšā! Un tamdēļ mēs vienmēr saņemam to, ko gaidam. Un nav svarīgi tas, ka mēs stāstam sev, ka gaidam laimi, labklājību, harmoniju! Mums netiks tas iedots, kamēr mēs neticēsim, ka apkārtējā pasaulē valda laime, labklājība un harmonija. Ļauna un disharmoniska vide nespēj realizēt sev antagonistisku vēlēšanos. Tas ir tas pats, kas gaidīt no martena krāsns,,,saldējumu! (...)
 
/Ivo Puriņš. Katram savs! 12.Kan. Tolteku laiks/

 
 
Burve
30 Augusts 2017 @ 12:50
Par enerģijām  
 
 
Burve
29 Augusts 2017 @ 23:44
4 elements  
 
 
Noskaņas: awake
 
 
Burve
29 Augusts 2017 @ 23:24
Sievietes gudrība  
Sensenos laikos, kad uz planētas siroja mežonīgi, briesmīgi zvēri, gatavi saplosīt ikvienu, kas vien pagadīsies ceļā, kad klimats bija brīžam tik auksts, ka vienā mirklī viss pārvērtās ledū, bet pēc brīža – karstums tik neiedomājams, ka viss pārvērtās putekļos – dzīvoja kāda cilts. Un šajā ciltī dzīvoja kāda sieviete, par kuru leģendas stāstīja no paaudzes paaudzē, no mātes – meitai. Neviens vairs neatceras viņas vārdu, taču, pateicoties viņai, visas meitas, mazmeitas, mazmazmeitas daudzās paaudzēs līdz pat šai dienai saņem no dzīves visu, ko vien vēlas – dārglietas, skaistus tērpus, labklājību un staltus preciniekus. Bet viss sākās tā… Tajā baisajā gadā cilts bezcerīgi atvairīja plēsīgu zvēru uzbrukumus. Sievietes cīnījās plecu pie pleca ar vīriešiem. Neviens pat neiedomājās, ka sievietes varētu palikt alā un nedoties medībās. Tā bija bijis vienmēr un visi cilts locekļi darīja vienādi visus darbus. – Medījums mums grūti dodas rokās, – teica vadonis. – Zvēri grib, lai mēs kļūtu par viņu uzkodām. Mūs gaida bads, ja veiksme nepagriezīs mums seju! Cilts barību nebija redzējuši jau desmit dienas. Spēks viņus pamazām atstāja. Alas tumsā vīdēja bezspēkā noliektu galvu aprises. Aiz akmens alas nosprostojuma bija dzirdami zvēru rēcieni un nagu skrapstoņa. Cilts bija slazdā. Zvēri gribēja izvilkt cilvēkus no alas un, protams, saplosīt un apēst. Viņiem tā bija kā spēle – kaķim ar peli. Negaidot kāda no sievietēm, kas ne ar ko neatšķīrās no citām, piecēlās un piegāja pie vadoņa. – Tu esi spēcīgs cīnītājs, – viņa teica. – Tu esi veikls mednieks. Tu ātri skrien. Tavs ātrums ir mūsu glābiņš. Neviens tīģeris nevar Tev līdzināties. Tas tāpēc, ka Tu esi ne tikai veikls, bet arī gudrs un izmanīgs. Tu apmānīsi zvēru un uzvara, kā vienmēr, būs Tava! Sievietes vārdi vadonim atgādināja senās dienas un viņš izslējās. Viņam ļoti patika tas, ko teica sieviete un viņam gribējās klausīties to vēl un vēl. No viņas vārdiem viņā atgriezās spēks, muskuļi piebrieda un viņu pārņēma lepnums par sevi un cīņas spars. Viņš paskatījās tai acīs un it kā teica: “Lūdzu, neapstājies, runā vēl!” Un viņa turpināja: – Mēs Tev kaujas laukā esam nasta. Tu viens pieveiksi to zvēru, daudz ātrāk kā kopā ar sieviešu baru, kuras Tev visu laiku jāgaida un jāsargā. Tu nemanot izlavīsies no alas. Tu kļūsi zvēram negaidīts pārsteigums, tas nepaspēs piecelties un Tavs šķēps caurdurs tam sirdi. Es zinu – tieši tā notiks! Tu to nogalināsi, mums būs ēdiens un mēs varēsim atrast vietu, kur būsim drošībā. Tu aizvedīsi mūs paradīzē. Es to zinu. Es Tev ticu! To pateikusi, sieviete atgriezās savā vietā un aizvēra acis. Viņa neko negaidīja, vien ticēja, ka viņš ir stiprs un izglābs cilti. Un, kaut vadonis nekustējās, viņa nepārdzīvoja un nebaidījās, jo zināja, ka šis spēcīgais vīrietis vienmēr pats pieņem pareizos lēmumus. Iestājās vienpadsmitās dienas pusdiena. No karstuma gaiss tā uzkarsa, ka sieviete piemiga, tāpat kā citi… Viņa pamodās no kliedzieniem. Visi klaigāja un bļāva un viņa ne uzreiz saprata, ka asinīm notraipītais vadonis nav ievainots, bet tur rokās zvēra gaļu. Viņa saprata: vadonis ir uzvarējis! Kamēr visi gulēja, tai skaitā arī zobenzobu tīģeris, noguris no karstuma, vadonis bija izlīdis no alas un uzgrūda zvēram akmeni. Un kāmēr tas apdullis nesaprata, kas notiek, vadonis uzlēca tam virsū un iedūra savu šķēpu tieši sirdī. Uzvara bija tik viegla, ka vadonis pats nespēja tam noticēt. Iepriekš, kad visa cilts kopā medīja, katras medības nesa daudz zaudējumu, jo daudzi gāja bojā zvēru nagos. Vadonis saprata, ka šī sieviete, kura tik ļoti ticēja viņa uzvarai, ir ļoti gudra. Viņš piegāja tai klāt. – Tu nogalinaji zvēru, vadoni. Tu mūs izglābi. Tu esi varens cīnītājs. Es vienmēr atcerēšos šo Tavu uzvaru! Un, lūdzu, vadoni, aizved mūs tur, kur mēs būsim drošībā. – Labi, sieviete, es noteikti Tevi turp aizvedīšu. Un pie sevis nodomāja: “Šī sieviete ir mans veiksmes talismans. Es gribu dzirdēt viņas iedvesmojošos vārdus katru dienu un stiprināties ar viņas ticību man. Viņas ticība man būs vajadzīga vienmēr.” Un sieviete padomāja: “Viņam es esmu vajadzīga vairāk, kā viņš man! Es viņu iedvesmošu varoņdarbiem. Kamēr es viņam ticu – viņš ir mans!” Pagāja gadi un viņa dziedāja šūpuļdziesmu savai meitai. Tulkojumā uz mūsu valodu tā skanēja apmēram tā: “Kad izaugsi, meitiņ, izvēlies sev vīrieti, kuram tici no visas sirds. Katru reizi saki viņam, ko vēlies, lai viņš tevis dēļ darītu – un viņš noteikti to izdarīs. Tu esi viņam vajadzīga ar savas ticības spēku, kā saulei vajadzīgas ir planētas, kā visam dzīvajam – gaiss un ūdens. Tu esi viņam vajadzīga, lai viņš varētu kļūt par varoni. Tu esi vajadzīga viņam, jo bez tavas ticības viņš nenodzīvos līdz rītam. Tici viņam un lai tava ticība viņam katru dienu izskan tavos vārdos. Ja runā ar vīrieti – lai tavi vārdi ir ticības pilni, ja klusē – lai tava klusēšana būtu ticības viņam pilna. Un viņš tev atnesīs to, ko tu vēlies.
 
 
Noskaņas: awake
Skaņas: Awakening Intuition
 
 
 
Burve
21 Augusts 2017 @ 12:31
Osho par izglītības sistēmu  
Kāda nākotnē būtu vislabākā izglītības sistēma? 

LIELĀKĀ DAĻA IZGLĪTĪBAS SISTĒMU, kas pastāvējušas pagātnē, ir nepilnīgas, nepietiekamas, virspusējas. Tās tikai rada cilvēkus, kuri spēj nopelnīt sev iztiku, bet nemāca neko par dzīvošanu kā tādu. Tās ir ne tikai nepilnīgas, bet pat kaitīgas, jo ir pamatotas uz sacīkstes principu. (...) 
Līdz šim izglītība ir bijusi vērsta uz mērķi: tas, ko tu apgūsti, nav svarīgs; svarīgi ir eksāmeni, kas būs pēc gada vai diviem. Tas padara nākotni nozīmīgu – nozīmīgāku par tagadni. Tādējādi tagadne tiek upurēta par labu nākotnei. Un tas kļūst par tavu dzīvesveidu. Tu vienmēr upurē šo brīdi par labu kaut kam, kas nav tagad. Tas rada neaprakstāmu tukšumu dzīvē.  
Manā nākotnes komūnas redzējumā ir piecu dimensiju izglītība. Pirms es sāku runāt par šīm piecām dimensijām, vispirms ir jāatzīmē dažas lietas. Pirmkārt, eksāmeni nebūtu izglītības sastāvdaļa. Svarīgi būtu skolotāju novērojumi ik dienu, ik stundu. Ņemot vērā skolotāju piezīmes, kas izdarītas visa gada garumā, tiktu pieņemts lēmums, vai bērns pāries nākamajā klasē vai paliks tajā pašā klasē mazliet ilgāk. Neviens neizkrīt – vienkārši daži cilvēki ir ātrāki, daži – mazliet slinki. Doma par izkrišanu eksāmenā rada dziļu mazvērtības rētu, turpretī uzskats par panākumiem rada citāda veida kaiti, tādu, ko sauc par pārākuma izjūtu. 
 Neviens nav mazvērtīgs, un neviens nav pārāks. 
Ikviens ir katrs pats, nesalīdzināms. 
Tātad eksāmeni nepastāvēs. Tas visu perspektīvu vērsīs no nākotnes uz tagadni. Izšķirošais būs tas, ko tu dari tagad, nevis pieci jautājumi, uz kuriem jāatbild pēc diviem gadiem. Pagātnē skolotājs bija ļoti svarīgs, jo viņs bija nokārtojis visus eksāmenus, bija uzkrājis zināšanas. Taču tagad situācija ir mainījusies. Un tā ir viena no problēmām: situācija mainās, bet mūsu attieksmes paliek nemainīgas. (...)  
Skolotājs tika izglītots pirms trīsdesmit gadiem. Trīsdesmit gadu laikā viss ir mainījies, bet skolotājs turpina atkārtot to, kas viņam reiz mācīts. Skolotāju zināšanas ir novecojušas, un tādējādi viņš padara novecojušus arī skolniekus. Tāpēc manā nākotnes redzējumā skolotājam nav vietas. Skolotāju vietā būs padomdevēji, virzītāji. Un te ir jāsaprot atšķirība – padomdevējs tev pateiks, kur tieši bibliotekā atrast jaunāko informāciju par konkrēto tēmu.  
(...) 
Ja tu kaut ko vari redzēt, tev nav nekādas vajadzības to iegaumēt, turpretī, ja tu kaut ko klausies, tev tas ir jāatceras. Gandrīz deviņdesmit astoņus procentus apmācības var nodot ar televīzijas starpniecību, un atbildes uz saviem jautājumiem skolēni var saņemt ar datora palīdzību. Skolotājam vajadzētu tikai parādīt pareizo kanālu, parādīt, kā lietot datoru, kā atrast jaunāko grāmatu. Skolotāja funkcija būs pilnīgi citāda. Viņš nedos zināšanas, viņš palīdzēs uzzināt par mūsdienās aktuālajām zināšanām, jaunākajām zināšanām. Skolotājs būs tikai virzītājs.
Ņemot vērā minēto, es piešķiru izglītībai piecas dimensijas. Pirmā dimensija ir informatīva, tā ietver, piemēram, vēsturi, ģeogrāfiju un daudzus citus priekšmetus, kurus var apgūt ar televīzijas un datoru starpniecību. (...) Pie pirmās dimensijas pieder arī valodas. Ikvienam cilvēkam pasaulē vajadzētu zināt vismaz divas valodas: viena būtu dzimtā valoda un otra – angļu valoda kā starptautisks sazināšanās līdzeklis. Arī valodu – akcentu, gramatiku, visu - vislabāk var iemācīties ar televīzijas starpniecību, nevis skolotāju palīdzību. (...)
 Ir pilnīgi nepieciešams radīt divas valodas – vispirms dzimto valodu, jo pastāv sajūtas un nianses, kuras var izteikt tikai dzimtajā valodā. Viens no maniem profesoriem, S. K. Saksena, pasaules apceļotājs, filozofijas profesors daudzās valstīs, mēdza sacīt: “Ar svešvalodu var panākt jebko, taču, kad runa ir par cīņu vai mīlestību, tu sajūti, ka neesi īsts un patiess par savām jūtām.” Tātad attiecībā uz jūtām un patiesumu tava dzimtā valoda... ko tu uzsūc sevī ar mātes pienu, kas kļūst par daļu no tavām asinīm, kauliem, tavas būtības... Taču ar to vien nepietiek - dzimtā valoda rada mazas cilvēku grupas un padara pārējos par svešiniekiem. 
Viena starptautiska valoda ir absolūti nepieciešama, lai veidotu vienotu pasauli, vienotu cilvēci. Tātad divas valodas būtu neapšaubāmi nepieciešamas visiem. Tā būs pirmā dimensija.
 Otrā dimensija ir zinātnisku priekšmetu izzināšana, kas ir ļoti nepieciešama, jo tā ir puse no realitātes, ārējās realitātes. Tās arīdzan var apgūt ar televīzijas un datoru starpniecību, taču tās ir sarežģītākas un cilvēks – pavadonis būs vairāk nepieciešams. 
Trešā dimensija būs tas, kā pietrūkst pastāvošajā izglītības sistēmā, - māksla dzīvot. Cilvēki uzskata to pašu par sevi saprotamu, ka viņi zina, kas ir mīlestība. Bet viņi nezina... un kamēr viņi uzzina, ir jau par vēlu. Ikvienam bērnam būtu jāpalīdz pārvērst mīlestībā viņa dusmas, naidu, greizsirdību. 
Trešās dimensijas nozīmīga daļa būtu humora izjūta. Mūsu tā sauktā izglītība padara cilvēkus skumjus un nopietus. Un, ja viena trešā daļa tavas dzīves tiek izniekota universitātē esot skumjam un nopietnam, tas iesakņojas. Tu aizmirsti, kā smieties, un cilvēks, kurš aizmirsis, kā smieties, ir aizmirsis daudz no tā, kas ir dzīve. 
Tātad mīlestība, smiekli un dzīves, tās brīnumu, tās noslēpumu iepazīšana... Šie putni, kas dzied kokos, - tie nedrīkst palikt nesadzirdēti. Kokiem, puķēm un zvaigznēm būtu jābūt saiknei ar tavu sirdi. Saullēkts un saulriets nebūs tikai kaut kas ārā notiekošs, tiem jākļūst arī par kaut ko iekšēju. Dzīvības godāšanai vajadzētu būt trešās dimensijas pamatam. (...)
 Būtu jāmāca dziļa godbijība pret dzīvību, jo dzīvība ir Dievs un nav cita Dieva kā vien pati dzīvība un prieks, smiekli, humora izjūta – īsāk sakot: dejojošs gars. 
Ceturtai dimensijai vajadzētu ietvert mākslu un radošumu: gleznošanu, mūziku, daiļamatniecību, podniecību, akmeņkalšanu - jebko, kas ir radošs. Būtu jāatļauj vsu veidu radošums, un skolēniem pašiem vajadzētu izvēlēties. Tikai dažām lietām vajadzētu būt obligātām, piemēram, starptautiskajai valodai vajadzētu būt obligātai, kādai prasmei, lai nopelnītu sev iztiku, būtu jābūt obligātai un kādai no radošajām mākslām būtu jābūt obligātai. Tu vari izvēlēties no visu mākslas veidu spektra, jo, ja vien cilvēks neiemācās radīt, viņš nevar kļūt par daļu no eksistences, kas ir nepārtrauktā radīšanas procesā. Esot radošs, cilvēks top svēts. (...)
 Un piektajai dimensijai būtu jābūt mākslai mirt. Tā ietvertu meditācijas, lai tu zinātu, ka nāve nepastāv, lai tu apzinātos mūžīgo dzīvību, kas mīt tevī. Tam būtu jābūt pašam svarīgākajam, jo visi reiz nomirst, neviens nespēj no tā izvairīties. Un zem lielā meditācijas lietussarga tu tiktu iepazīstināts ar dzen, ar tao, ar jogu, ar hasīdismu, ar visām tām iespējām, kādas ir pastavējušas, bet par kurām izglītība nav likusies ne zinis. Piektajā dimensijā tu arīdzan tiktu iepazīstināts ar tādām kaujas mākslām kā aikido, džiudžitsu, džudo, kas ir pašaizsardzības mākslas bez ieročiem, bet vienlaikus arī meditācija. 
Labākai sabiedrībai būs vispusīga izglītība, pilnīga izglītība. Visam tam, kas ir svarīgs, jābūt obligātam, un attiecībā uz to, kas ir mazāk svarīgs, jābūt brīvai izvēlei. Katrs varēs izvēlēties no vairākiem variantiem. Kad ir apgūti pamati, tad jāmācās kaut kas tāds, kas sagādā baudu, - mūzika, dejas, gleznošana. Tev ir jāmāk kaut kas tāds, kas palīdz vērsties uz iekšu, iepazīt sevi. Un to visu ir iespējams paveikt ļoti viegli, bez jebkādām grūtībām.
/Māksla audzināt bērnu. OSHO. (70.-79.lpp) 2015.g /
 
 
Burve
21 Augusts 2017 @ 12:27
es tikai mācos  
Es neesmu burve,
Es tikai mācos,
Man tā vēl īsti
Noburt nav nācies,
Bet naktīs, kad skumjas
Kā pūces smejas,
Man gribas, lai nātres
Kļūst orhidejas,
Un rītos, kad gaisma
Kā pelēka seja,
Man gribas, lai akmeņi
Aizpūko vējā,
Un dienās, kad mākoņi
Nēsā dzeju,
Man gribas, lai debesis
Papīrā lejas,
Bet vakaros, taureņi skropstām garām
Kad ugunī iekšā dejo,
Es dzirdu — jā — skumjas atkal
Kā pūces smejas.
Es neesmu burve,
Es tikko mācīties sāku,
Tik daudz es gribētu noburt,
Man neiznāk.

/Māra Zālīte/
 
 
Burve
14 Oktobris 2011 @ 00:36
Destiny  
"Destiny is a funny thing. 
You never know how things are going to work out. 
But if you keep an open mind, and an open heart...
I promise you will find your OWN destiny someday."

/Uncle Iroh/
 
 
Noskaņas: miers/nemiers
Skaņas: silent