mannavvarda

mannavvarda @ 09:58 am: bīžņa.
-the right persons at the wrong time.
tā ir viena no retajām lietām ko atceros

vaicāju sev: vai vajag atcerēties. nezinu kādēļ, nezinu kas bija par ieganstu, nezinu ko saskatīju, lai arī tagad liekas, ka neko. nezinu arī ko saskatu tagad, bet, šķiet, ka šoreiz redzu, nevis tikai skatos un minu kas un kā. ir pagājis daudz laika, ir daudz kas noticis, lai arī pa lielam nekas nav noticis. ir notikušas pārmaiņas un tā ēl joprojām progresē. man desmitos vajadzēja izbraukt, es atkal kavēju. vai es kavēju dēļ slinkuma, neprofesionalitēs un precizitātes trūkuma vai arī tam vienkārši tā jābūt ? es jūtos tā, ka vajadzētu nedaudz nokavēt. viņš teica, ka desmitos izbraukt jau ir par vēlu. nu, ja tā atklāti, tad viņš savu viedokli var paturēt pie sevis, jo papīru vietā man lupata.

es gribu nevis spīdīgu mašīnu un lielu māju, rajonā, kurā zagļiem pašiem pieder nami, nevis tie stāv aiz loga, gaidot, kad saimnieks aizies gulēt. man to nevajag. es gribu redzēt pasauli smaidam. es gribu, lai visiem ir labi un viņi varētu darīt to, ko vēlas, nevis to, ko vajadzētu. tādēļ, es vēlos, lai katrs varētu piepildīt vismaz vienu- visspēcīgāko labo vēlēšanos.

kā iet Tev ? cik sen Tu jau šeit esi, vai plāno vēl palikt ? es vaicāju tikai tādēļ, ka man bija plāns iet tālāk un skumji doties vienam.

tagad iešu apsedlot savu rumaku un došos atpestīt sevi bez baznīcas- tikai tik, cik pašam šķiet, ka vajag.
kā teica Eliots- esmu dzirdējis, ka labie mirst jauni, tādēļ cenšos būt mazlietiņ ļauns.

es neesmu ļauns, vienkārši, negribu nomirt jauns tā kā to izdarīja tie, kuriem vajadzēja piespēlēt man bārdas nazi.

mīlestība un miers, te bija viens aptracis siers, kuram smaids tikai viens un acīs mirdz dzīvība, kura sevī iemieso brīvību.