|
4. Apr 2009|21:13 |
Bija pavisam parasts saulains... nē.. pelēks un jauks rīts. Karalis sēdēja mazajā zālē un malkoja... ko viņš malkoja nezināja neviens. To, kas bija ieliets viņa tasītē zināja tikai un vienīgi pats karalis. Jo tāds bija likums.
Tātad - viņš sēdēja mazajā zālē, kas gan nebija nemaz arī tik maza. Kā jau Einšteins bija teicis, ka viss ir relatīvs, tad arī šo zāli varētu saukt par relatīvi mazu, ja vien karalis nebūtu dzīvojis tajos senajos laikos, kad Einšteins vēl nebija izgudrots. Patiesībā zāle bija diezgan paliela un tajā droši varēja satilpt trešdaļa no visa karaļnama zirgu staļļa zirgiem, ja vien nebūtu šī ārkārtīgi smalkā paklāja. Redziet, zirgiem ir tie... nū tie... āboli. Protams, kārtīgam ganu zēnam tāds ābols ir siltākā vietiņa dzestrā pavasara rītā, bet uz paklāja, kas atceļojis pa tāliem austrumu tirdzniecības ceļiem zirgu āboli nemaz tik labi vairs neizskatījās.
Un jā. Karalis sēdēja mazajā zālē un malkoja to, kas viņam bija ieliets tasītē. Lai arī aiz loga bija tik vien kā pelēki mākoņi un neviena paša saules stariņa, šķita, ka dien būs gana jauka. Un šī te apziņa lika karalim pasmaidīt. Nekas nespēj iepriecināt kā apziņa, ka kārtējā darba diena būs jauka. Pie sliktiem laika apstākļiem nemaz nevarētu veikt nevienu no visiem svarīgajiem darbiem, kas bija karaļa dienas plānā.
Domās karalis jau pārcilāja veicamos darbus. Trīs jauni likumi, divu notiesāto apžēlošana, aizkaru izvēle apaļajai zālei, kaķa iegāde karalienes vajadzībām, medību izbrauciens un daudz, un daudz citu būtisku un nebūtisku lietu. Parasti viņš nemaz no rītiem savā tasītes rituālā nemēdza iejaukt apceres par dienas darbiem, bet šorīt tas kaut kā vienkārši notika. Šķiet, ka pat bez jebkāda iemesla. Šķiet. Īstenībā jau pats karalis ļoti labi zināja īsto iemeslu, kāpēc dienas gaitas viņa galvā līda iekšā jau no paša rīta agruma. Tas bija kāds īpašs notikums, kurš tika gaidīts pašās dienas beigās. To viņš bija gaidījis, skaitīdams atlikušo laiku dienu pēc dienas, jau teju pus nedēļu. Kā viņš bija nogaidījies. Un tā kā tas bija paredzēts tikai pašās dienas beigās, tad aŗi visi pārējie darbi, kas jāpaveic līdz tam, nedeva mieru jau pašā rīta agrumā.
Iespējams, ka šīs te satraukuma gaidas, bet varbūt arī kāds cits iemesls, bet karalis šorīt savu dzērienu pabeidza rekorda īsā laikā un jau 10 minūtes pirms ik rīta ierastā piecēlās no krēsl un satraukti smaidīdams aizlēkšoja darbistabas virzienā, pa ceļam gan apmeklējot kādu ļoti populāru nelielu telpu, kurā viņš... ak jā. Nedrīkst atklāt, ko viņš tur darīja. Arī tas ir likums. |
|