|
|
|
February 6th, 2009
12:08 am - Sniegs
Sniegpārslas vizošiem jāņtārpiņiem sitas gar mašīnas priekšējo stiklu. Mirklī mirstot zem logu tīrītāju ierastajiem vēzieniem, tās noraugās uz mani slapju, bezspēcīgu pārmetumu un lēni nopil gar caurspīdīgās virsmas malām.
Es braucu pa baltu, baltu ceļu. Volvo riteņi slīd, un man nereti nākas spiest bremzes pedāli, lai izvairītos no sadursmes ar priekšā velkošos braucamrīku. Sniegs pārklājis jumtus, trotuāra asfaltu, tālumā redzamo Origo torni, gājēju pārejas un iedzelteni spīdošus lukturus vientuļo stabu galos.
Spidometrs korekti apstājies pie atzīmes 50 km/h. Tumšas acis šaurajā spogulī nogurušu skatienu veras taisni uz priekšu, un prāts lietišķi dala tuvojošos nakti stundu nogriežņos.
Rīt šajā laikā es jau būšu prom. Augstu virs zemes, spoguļojoties lidmašīnas iluminatorā. Tur, kur es dodos, ielās demonstranti rīko grautiņus, ir plus pieci un līst.
Varbūt vēlāk es atgriezīšos. Šasijas riteņi atsitīsies pret skrejceļu, un es speršu pirmos soļus sniegotajā klajumā, kura malā sarkaniem burtiem mirgos uzraksts "Rīga". Sagaidīšu bagāžu un iziešu caur stikla durvīm, lai no jauna sastaptu seno paziņu un reizē svešinieci.
Reiz tā auklējusi mani. Dziedājusi šūpuļdziesmas saulrietos, lasījusi priekšā pasaku grāmatas, likusi bērna rokā zīmuli un pildspalvu. Reiz tā smējusies par mani, spēlējusi rekviēmus, liegās viļņu šalkās iemidzinājusi sievietes dvēseli. Mācījusi nedzirdami raudāt, ierādījusi teātra lomas, slēgusi svešās istabās. Krāpusi, nodevusi, apdāvinājusi, zīmējusi manas dvēseles grumbas uz jaunības audekla.
Varbūt reiz es atgriezīšos - apkrāvusies ar saiņiem, zeltu, gudrībām un rotaslietām. Nometīšos uz ceļiem baltajā bezgalībā un sasveicināšos ar Viņu, cieši saspiežot pazīstamo roku dzīslainiem pirkstiem.
Ar Viņu - tik dažādo. Pretrunīgo. Nesaprasto.
Ar zemi, kur tauriņu spārnus ieputinājis sniegs.
|
November 26th, 2008
12:57 am
Viss ir mainījies.
Komentāri slēgti.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |