| Eksistenciālā brīvība |
[11 May 2013|11:37pm] |
Brīvība. Tik bieži kladzināts vārds. Šķiet, ka šo vārdu var dzirdēt jau pa labi un pa kreisi, ar to saistītās un arī nesaistītās vietās, gluži kā par tādu samaitāto vārdu tas jau kļuvis. Nereti sarunās ar cilvēkiem, tieši šis vārds uzpeld kā atbilde par viņu darbībām un domām. Tiešām - kā tāda atbilde cilvēka bezrūpībai un savu vēlmju apmierināšanai. Bet nu visbiežāk indivīds ar šo vārdu - statusu, ticību, īsti pat nezinu, kā lai to sauc, paskaidro darīšanu visu, ko vien tā velme tam liek, darbības "brīvību" un it kā nepiespiestību. Tieši šis skaidrojuma veids un vispār vārda izvēle kā tāda liek aizdomāties par šī vārda būtību un to, ko tas atstāj uz mūsdienu sabiedrības apņemto cilvēku.
Ja būtu jāizvirza kāda hipotēze šai gadījumā, tad tā būtu - cilvēka brīvība nav izsakāma vārdos, brīvība ir aptverama, bet ne sataustāma. Tad nu tā, ja hipotēzes iespaidā būtu jāsāk ar mēģinājumu skaidrot, kas ir brīvība, tad man tas noteikti neizdosies, jo pats to apzinājis neesmu. Iemesls, kādēļ šis rīcībā brīvais cilvēks patiesībā nemaz nav "brīvs", ir tāds, ka šī "brīvība" tiek ieborēta galvā, gluži kā tāda injekcija ielaista pa lacītavas vēnām organisma asinsritē. Indivīds to uzņem un tad pēc tādas sistēmas arī vadās savās darbībās. Tā viņam liek apzināt savu rīcību un censties to izpildīt pēc iespējas nepiespiestāk un spītīgāk attiecībā pret otru subjektu. Arī sevis paskaidrojumā tieši šī "brīvība" figurē kā galvenais sevis vadīšanas instruments, gluži kā tāda reliģija, pēc kuras tu vadies. Tā īsti nepamanot, cilvēks ar savu brīvību kļūst par sevis vergu. Tas praktiski iesloga sevi četrās sienās un neļauj sev iziet ārpus paša rāmjiem, jo tas būtu konflikts ar kādu pretstatējošu subjekta darbību vai tā metafizisko domu. Brīvība kļūst par sevis ierobežojošu faktoru, kas cilvēku vada pa vienu noteiktu, iepriekš izdomātu un, iespējams, jau piedzīvotu trajektoriju, kas nosaka cilvēka darbības un, lai gan tās it kā ir "brīvas" un nenoteiktas, tās tomēr ir atkarīgas no konkrētiem indivīda faktoriem, kuras ietekmē citi objekti un lietas dotajā laiktelpā. Vai šī pārliecība liedz iespēju pielāgoties? Es nezinu, bet liekas, ka tā to vairāk degradē, kā papildina.
Taču no tā visa izriet nākamais - kas tad īsti ir brīvs cilvēks? Kad ir tas brīdis, kad cilvēks jūtas patiesi brīvs. Iespējams, ka nekad, iespējams, ka indivīds to īstenībā izjūt viscaur tā mūžu, ko tikai pastiprina tā uzskati un pārliecības, pēc kuriem tas vadās. Varbūt cilvēks tiešām ir brīvs jau no brīža, kad tas ir piedzimis, bez izņēmumiem, ikviens ir brīvs neskatoties uz to, kas ietekmē tā darbības un tā domāšanu, jo tieši šis cilvēks ir atbildīgs par tā darbības izvēli, atkal - bez izņēmuma. Protams, šeit ietilpst arī pieredzes trūkums rīcībā, bet tieši šī mešanās ar galvu pa priekšu arī rada pieredzi - rūgtu un saldu, bet, iespējams, ka tieši tas ir brīvības pamatakmens - aptveršana, ka Tu esi. Garīgā brīvība ir kaut kas bezgalīgs, pavisam neaptverams, tai ir tik daudz variācijas, ka par to pat nav iespējams iedomāties. Viss ir patiesība, arī meli - vistīrākā patiesība, jo arī tie rada doto brīdi, doto sajūtu un dotā brīža domu. Iespējams, ka brīvība ir viss, katrs notikums, katra doma, katrs indivīds, katra parādība, cēlonis un seka ir tikai un vienīgi brīvības rezultāts un esamības pierādījums.
Bet varbūt brīvību cilvēks apzinās tikai sava mūža izskaņā, kad tas ir guvis pietiekamu pieredzi, lai spriestu, kas ir brīvība un apspiestība - kad cilvēks rīkojas sava prāta harmonijas rezultātā un kad kāda konkrēta vadītāja iespaida. Varbūt, ka tiek nonākts pie slēdziena, ka brīvs prāts ir tāds, kas nav nonācis saskarsmē ar sabiedrību, kas nav ticis koriģēts un iespaidots, jo nonākot saskarsmē ar sabiedrību, gribot vai negribot, tomēr nākas tai pielāgoties un attiecīgi pakārtot sevi un savu iekšējo pasauli kādam ārpuses spiedienam. Lai gan ar to var strīdēties, brīvā prāta apspiešana tomēr notiek, gribot vai negribot cilvēks pakļaujas tam, kas plūst no ārpuses un zaudē savu iekšējo brīvību cenšoties to nosargāt no ārpuses plēsoņām, ieņemot kādu iekšēju aizsargstāju.
Iespējams, ka brīvība ir tikai eksistenciāla cilvēka mīts. Viss taču tāpat beidzas vienā punktā gan brīvam, gan nebrīvam garam. Un kā lai izbauda procesa augļus, kad viss ir beidzies? Argumentēt var, ka to visu var izbaudīt procesa laikā, taču pēcāk tas viss tāpat būs pazudis, kā mēs visi. Tiesa, spriest par gara pasauli vēl nemāku, neesmu tam nedz pietiekami nobriedis, nedz arī ticis ārā no savas primitīvās domāšanas. Kādreiz. Varbūt.
|
|