| 12:58p |
Atskārsme
Šeit es esmu tikai optimists. Savam pulciņam.
Jā, man vajag paskatīties uz sevi no malas. Tā, kad apkārt neviens nekliedz, tiek nodzēsta gaisma un es klausos. Sevī un viņos.
Manis cienīgi būtu visu sākt no pašironijas par sevi, jo ne sevi, ne ko citu es tā īsti nepazīstu.
Jāatrod tikai iespēja to visu kādam pārdot.
Vai piemānīt ar pliku āķi.
Vai mirāžām, iluzijām, gaismas pilīm un virtuālo Bābeles torni.
Stāsts par to, ka cilvēks lēnām un skaudri apjauš, ka viņš ir sūds.
Nē viņš jau teiks visiem, ka ir trāpijies universāls hibrīds.
Nu kaut kas starp zviedru un ķīnieti - tādā ziņā, ka problēmas jau tās pašam kas zviedriem, bet cilvēks izturas kā ķīnietis. Līdz mūža galam. Savam. Citu lemtam. Kā zviedri.
Nu viņš piedomās daudzas lietas klāt un lidināsies šurp un turp, jo citu jau neko viņš nemāk. |