Gads pagājis un man tās pašas pārdomas. Gribas atklāties, bet raizes tās pašas.
Domājamu, ka šis ir vissbezjēdzīgākais blogs kāds var būt. ne cepts, ne vārīts.

Bīdu tekstu. Rakstīt te, ir līdzīgi, kā stāvēt tukšā ielas malā un runāt monologu. Neviena nav, bet varbūt tomēr, kāds pa logu dzird, vai varbūt nejauši kāds pienāks paklausīties. Es esmu no tiem, kas ķeras klāt pie rakstīšanas aiz vientulības. Nekad nebiju domājusi, ka mani tā skars. Nē, nē, man ir ģimene, vīrs utt. Runa ir par draugu trūkumu. Es nepratu novērtēt kā man veicās, ka draugi vienmēr paši uzradās manā dzīvē. Man nevajadzēja pūlēties, lai tie būtu blakus. Biju nevērīga pret cilvēkiem. Droši vien vēl esmu. Un tagad, kad draugi ir kur kurais, es te pļakšu pati ar sevi. Un šo ierakstu es laikam gribu veltīt U.V. Jā, jā, tev vecais bebri. Piedod un paldies tev!