TOW with part two
Grūti pateikt, kam tieši šis ir otrais dublis.
Šajā nedēļas nogalē atkal tā diezgan reāli pārdomāju par dzīvošanas nepieciešamību un bezjēdzības sajūtu (vai bezcerības), kā par to visu jūtos. Gan par to kā no pamatlīmeņa savā jomā esmu izgājusi līdz valsts līmenim un nekad neesmu jutusies tik nožēlojami.
Gan par to, ka esmu citās attiecībās, ar citu Jāni un atkal jūtos, ka neesmu jutusies tik bezcerīgi nelaimīga, bet turpinu cerēt, ka atrsiināsim un izfiškosim, izreflektēsim un kaut kas strādās. Bet laikam godīgi sakot tam vairs neticu. Otrā reize bezcerībai attiecībās ar kādu Jāni un nesaprašanā kā to var izbeigt, ja man otrs tik ļoti rūp.
Šis ir otrai glee vilnis. Es nezinu kas tas ir. Man patīk mūzika. Man patīk izdziedāt dvēseli, vai varbūt vienkārši kopš eju uz terapiju man velk ārā emocijas un man arī prasās emocijas, bet pretī ir mans mīļi intelektuālais bloķēto emociju cilvēks.
Otro reizi, kas pagājušā reizē bija gados 15mit (13 gadus atpakaļ reāli sajutu domu par pašnāvību tik reāli mierinošu, jo vnk neredzu tam visam jēgu).

Bet šodienas terapijas iznākums ir divi interesanti punkti.
Viens - karjeras koučs. Kas man pašai salikās - ā, jā - kāpēc es pati to nebiju iedomājusies;
Otrs - manī ir aizvainots 3,5 gadus vecs bērns. Es nezinu kāpēc tieši tas vecums un kādēļ viņš ir aizvainots, bet tas sajūtās izskatās pēc tumši zilas krāsas, pēc liela tukšuma vai mākoņa un kāda, kas dusmīgi bļauj, ka tas nav godīgi.

Mājasdarbu gan viņa man tā arī nepavaicāja. Tādēļ viņu arī šeit neiepostošu, jo ir cerība, ka es esmu atguvusi pārdomu laiku, kas nozīmē, ceru, ka līdz nākamaija nedēļai tam vēl pieķeršos.