The one with the reflecting again Pirmās nodarbības fokusējamies uz iepazīšanos un saprašanu, kas notiek. Šķiet maģiskais trio darbs - ģimene - attiecības būs tas uz ko fokusēsimies. Protams, tā visa pamatā ir mana attieksme par šīm lietām, mans vērtējums, mana iespēja apstāties un uzdot sev šos jautājumus.
Līdz šim gan redzu, ka pat ejot uz terapiju (ko darīju jau nodefinējot - mans mērķis ir apstāties un likt sev uzdot jautājumus, kam neatrodu laiku), pat tagad, kad man ir skaidri mājasdarbi - es izvairos no viņiem un atrodu sevi cenšoties izslēgt visu apkārtnotiekošo seriālos (grib;eju tur pievienot "vai alkoholā" , bet sapratu, ka pat brīži ar vīnu neizslēdz seriālu skatīšanos). Esmu tur šobrīd pilnīgā escape režīmā.
Bet, ja jau esam pirmajā refleksijas pieturā - kas ir tas, kas notiek šobrīd? Ir mazliet biedējoši. Es diezgan reāli sāku sevi pieķert pie domas par šķiršanos , kur sev pretī vaicāju vairs nevis vai šo cilvēku mīlu, bet:
1) kā šis cilvēks tiks ar to galā. Man rūp un vēl vairāk es laikam baidos par to kā viņš tiks galā;
2) kā būs ar dzīvošanas apstākļiem. Mani uztrauc vai ir pietiekami iekrājumi un ko nozīmēs šajā vecumā meklēt vienai dzīvesvietu. Mani uztrauc tas, ka viņam nav iekrājumu un kā viņš tiks galā.
3) Vai man (vienai pašai vai tomēr pasakot viņam) būtu tagad jāuzliek laika limits ar uzdevumu kļūt patstāvīgākiem? Nodoršināt, ka viņš un mēs iekrājam naudu, sākot sportot, lai atgūstu labāku izskatu un pašvērtējumu. lai viņš tiek labāk galā ar savu emocionalitāti. Šķiet tās ir tādas domas par gatavošanos tādam "endgame" scenārijam. Teorētiski tas nāk ar rūpēm un ar apdomību, bet tajā pašā mirklī man rūp, ka tas nenāk ar sirdi - tas nāk vairāk ar prātu. Un es nezinātu kā tam pieiet.
Un man ir bail to darīt pārāk emocionāli. Es zinu mirkļus, kur es esmu sev tekusi - ja jau viņš dara šādi vai neizrāda man uzmanību, tad es tagad par spīti saņemšos ar domu, ka tas tad ir mans ieguldījums, lai būtu citās attiecībās ar kādu kas mani novērtēs. Bet es pateikšu godīgi - es negribu neko no tā darīt par spīti, es gribu to darīt, jo es noticētu, ka tas ir manis pašas dēļ, ka tas ir tādēļ, ka es rūpu un esmu svarīga.
Ar šo pēdējo teikumu laikam ir visgrūtāk. Un man ir ļoti bail, vai šīs atticības nebūs ļoti ietekmējušas kā spēju justies par sevi. Bet varbūt jau tas nozīmē, ka es tagad varēšu iemācīties pašai par to rūpēties. Pašai būt savas vērtības bāzes sajūtai. Bet par ko man ir bail ir fakts, ka tajā mirklī man nākas sev uzdot jautājumu - ja jau es sevi cienu un esmu mīlestības cienīga, tad ko vēljoprojām daru šajās attiecībās.
Un protams, tas nav vienpusīgi. Tāpat mana tukšā mīlesības aka nozīmē, ka man vairs nav ko sniegt viņam pretī, ka manī ir aizvainojumi un sāpes un viņi nāk ārā un dara pāri viņam.
Varbūt šis ir īstais brīdis, kur likt savu mājasdarbu.
Interesanti, ka manu iepriekšējo mājasdarbu terapeite noraidīja. Pasakot, ka visas īpašības, kuras norādu ir tādas, kas derētu labākajam draugam vai vienkārši labam cilvēkam.
Šis bija iepriekšējais telefona mājasdarbs izdarīt pēdējā brīdī:
Atvērta komunikācija
-Vienlīdzība, bet iespējama Virsroka spēja mani apturēt , kad nevajadzētu sev darīt pāri
-Rūp apkārtējie cilvēki (tolerance, izpalīdzība
-Izbauda pieskārienus (gan fiziski pieskārieni ir bieži un svarīgi, gan izbauda seksu un liek justies labi par sevi
-Intelektuālis bet spēj izdarīt arī
rakstiskas lietas
-Līdzīgi mērķi vai redzējums pa dzīvi
-Palīdzam viens otram kļūt labākam - iedvesmojam sportot, palīdzēt citiem utt
Tas, kas no manis vaicā tagad ir - kur ir prieks šajās attiecībās, kādā veidā es vēlos saņemt cieņu un uzmanību?Kas man patīk citos pāros ko redzu apkārt?
Turpinājums sekos.